Izceltais

Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika

BD-titullapa

… dievus nekur nemanīja. Arī tie bija ņēmuši kājas pār pleciem.

Kā saka grāmatas aizmugure, Anja Snellmane ir “viena no Somijas pazīstamākajām mūsdienu rakstniecēm, viņas romāni jau trīsdesmit gadus ierindojas visvairāk lasīto grāmatu sarakstos Somijā un ir plaši tulkoti”. “Balkonu dievus” (2010) Latvijā 2013 izdeva “Mansards”, Zanes Balodes tulkojumā ar Somijas Literatūras informācijas centra atbalstu. Grāmatai ir 262 lapaspuses, glīts vāks, divas lapaspuses paskaidrojumu (par maz), vietumis savāds somāļu-arābu valodas mistrojums, divi galvenie tēli un klasisks, līdz galam nesaprotams sižets.

Pēc tam, kad biju izlasījusi Andreja ierakstu par šo grāmatu, nolēmu – kaut kad jāizlasa, un kaut kad pienāca pateicoties “Valters un Rapa” akcijai “Iededz gaismu”, kad kopā ar vēl pāris grāmatām, manās mājās nonāca arī šī. Kopumā galvenās tēmas – multikulturāla sabiedrības, identitātes meklēšana, aizspriedumi, integrācija – šķita interesantas un jebkurā gadījumā aktuālas.

Turpināt lasīt “Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika”

Advertisements

atskats. personīgi.

Man ir 19. Pēc 16 dienām svinēšu (vai pavadīšu) savu 20. dzimšanas dienu. No vienas puses – skaitļiem nav nozīmes. No otras puses – pat, ja es nodzīvotu simts gadus, kas tā pavisam noteikti nebūtu (destruktīvs dzīvesveids, destruktīva pasaule un reizumis destruktīva apziņa, vai drīzāk – destruktīvs universs), drīz būs pagājusi piektdaļa man mūža. Tā piektdaļa, kurā tīri fiziskā ziņā jāizaug, jāpabeidz vidusskola, varbūt jāiemīlas, jāslauž sev sirds, jāpārdzīvo depresīvs pusaudža vecums, jāsāk sevi apzināties, jāsāk pieņemt izvēles, jāpaspēj zaudēt sava idenitāte un tās vietā pieņemt jauna. Jāpaspēj uzkāpt augstu, lai varētu nogāzties, jāpaspēj domāt – es zinu visu, lai attaptos, ka nesaproti neko. Varbūt jāpaspēj satikt cilvēks, kuru šķiet, varētu apprecēt, un tad jāpalaiž vaļā, jo tā jau ir. “Man ir tikai 19, atceries to” cik bieži esmu izmetusi šos vārdus, lai attaisnotu kaut ko sevī. Kaut kādu nopietnības trūkumu, kuru pati izjūtu, kad skatos acīs cilvēkiem, kuri varētu būt tik nozīmīgi, bet kuru vērtību es samazinu, sakot, ka man ir tikai 19, kas zina, kur es būšu pēc gada, vai diviem. Nu ja, tepat vien, uz šī planētas vien eksistēšu, tāda vai citādā veidā, globalizācija mūs ir novedusi tikt tālu, ka, ja kabatā ir gana daudz naudas, tu vari būtu ņujorkā, kamēr pārējie izklīduši kaut kur eiropā, bet tas nenozīmē, ka jūs viens otru zaudēsiet. Bet tā jau ir, slēpjoties no sāpēm, tām hipotētiskajām, kuras pašam šķiet, jau jūti uz savas ādas, ir vieglāk cilvēkus izmest no savas dzīves. Visi tie scenāriji, kuri nekad nepiepildīsies, bet kuri jau ir uzrakstīti tavā galvā, šķiet reālāki par īstiem vārdiem un saullēktiem. Jo tavā scenārijā saules vairs nav, un nez kādēļ, tu tici, ka tavs scenārijs ir tas īstais.

Reizēm man šķiet, ka nemaz nevajag tos scenārijus rakstīt, jo nekas nepārspēs realitāti. Lietas, kuras ir reālas tikai Holivudas filmās, pēkšņi kļūst par ikdienas realitāti un patiesību, un ko tad, kā tālāk, kā reaģēt, tāpat, kā uz sudraba ekrāna? Vai var maz citādi? Es apgūstu emocijas, tāpat kā savulaik apguvu valodu, no pasaules sev apkārt. Vai cilvēks maz māk dusmoties? Mans tēvs mēdza nogrūst lietas no galda, kad kaut kas negāja, un cik gan bieži es vēlākos gados neesmu triekusi pret sienu krūzes, spilvenus un jā, arī pudeles, kad gribas dusmās kliegt. Bet mūsu ģimenē dusmās nekliedz. Kliedz tikai tad, ja ir uz ko kliegt. Un pārāk bieži nav. Laikam jau labi, ka tā. Parasti jau sanāk tā, ka pa ceļam pagadās kāds, kurš nemaz nav vainīgs. Vai kāds kurš ir svarīgs, un tad tikai noskaties, kā pa vīlēm irst draudzības un attiecības, kā pāris vārdi, skatieni un nepievaldītas emocijas pārgrūž kādu citu pāri malai. Nedrīkst tā. Visiem sāp. Reizēm gan gribas to aizmirst. Mums patīk slīkt skumjās, jo tā ir vieglāk. Peldēšana prasa spēku.

Es vienmēr esmu rakstījusi. Kad biju maza. Kad paaugos. Kad man šķita, ka visa pasaule ir pret mani. Kad man šķita – es esmu vienīgā tāda, ar draņķīgu dzīvi, kura nemaz nebija tik draņķīga. Rakstīju, kad biju skaidrā, un rakstīju, kad nebiju. Rakstīju vārdus uz salvetēm, zem zīmējumiem un gleznām, rakstīju vārdus neskaitāmās kladēs, word dokumentos, blogos, savā galvā (tur tie vienmēr izskatījās labāk, nekā uz papīra), rakstīju starpbrīžos, skolas kladēs, rakstīju, jā, uz sienām, rakstīju uz savas ādas. Kādā mirklī jebkas var būt pildspalva un jebkas var kļūt par papīru. Rakstīju stāstus, kurus nekad nepabeidzu, dzejoļus, kurus nekad nepārlasīju. Un labi ka tā.

Tomēr tagad, gandrīz katrs teikums, kuru lasa, atsauc atmiņā dienas, stundas, minūtes no dzīves, kuras tobrīd šķita tik svarīgas. Katrs teikums, kurš it kā nepasaka neko, bet kurus lasot, man atveras vesela pasaule. Nekas nemaz nav mainījies. Periodiskums eskistēja tad un eksistē arī tagad.

Kaut kad 2008. gadā es beidzu kādu stāstu ar vārdiem “un viņi bija laimīgi. kā jau cilvēki, kuriem viss izdodas

2009. gada 18. novembrī es vēlējos, “kaut atmiņas varētu nodzēst tik viegli, kā cigaretes”. (Man bija 14.)

28. jūlijs. 2010. gads “bet es saku, ka mēs esam dzimuši, lai būtu laimīgi. ir tikai jāmāk pārkāpt pāri nelaimēm, skumjām, niknumam un sāpēm. izcīni cīņas, nevis aizej tām garām, brien cauri purvam, nevis meklē apkārtceļu. nezaudē laiku.

2011. gada pavasaris “man  bail no vientulības. laikam tāpēc es mēģinu mīlēt, pat nezinot, vai tā ir mīlestība

2012. gada 20. augusts “es esmu laimīga“.

2012. gada 6. decemberis “un es skaitu laiku cigaretēs

21. decembris, 2012. gads “Agrāk man vajadzēja nakti, lai aizbēgtu no dzīves. Tagad es atgriežos dzīvē, lai aizbēgtu no nakts

2013. gada janvāris “man patīk sevi lauzt, atceroties to, kas sāp, jo šķiet, tā būs vieglāk dzīvot tālāk, nevis ieskaidrot sev, ka viss ir kārtībā un tad vienā rītā pamosties un saprast, ka nekas nav kārtībā, tu esi dzīvojis ilūzijā pats par sevi

2013. gada marts “mēs dzīvojam upuru pasaulē, kurā neviens nav atbildīgs, bet visi ir cietuši, un mēteļu vietā mums skapī krājās skeleti

2013. gada novembris “es rakstīju komēdiju, sanāca traģēdija, un beigās, kad pārlasīju, izrādījās, tā ir tikai mana dzīve

2014. gada pavasaris, varbūt vasara “es zinu, man būtu sevi jāsalauž, bet sasodīti bail.”

2014. gada 2. jūnijs “the only fear is that i might fall in love with the place, but the place might not love me.”

Jau sen es zināju, ka rakstu tad, kad ir skumji. Jau sen to cenšos mainīt. Un nemainu, varbūt nemaz tā īsti necenšos. Jau sen domāju, vai vispār ir vērts rakstīt. Vajadzētu tam iedot kādu struktūru, pievienoto vērtību, lai lasītājs arī kaut ko iegūtu. (tik daudz nepublicētu bloga ierakstu, lai nepiesārņotu pasauli ar liekiem emociju uzplūdiem).

Manam WordPress šodien aprit četri gadi. Pa šiem četriem gadiem daudz kas ir noticis. Pa šiem septiņiem gadiem daudz kas ir noticis. Tomēr papīrs nestāsta visu. tas stāsta skumjo. Nesaprasto. Un tikai retu reizi uzpeld teikumi, kuri tobrīd stāstīja par laimi. Daži joprojām stāsta. Bet daži ir pārvērtušies par nelaimīgajiem scenārijiem. Varbūt tādēļ, ka tādu biju jau uzrakstījusi savā galvā. Trīs lietas, labas lietas. Vispirms tu skumjas iedomājies, tad tās izdzīvo, un tad tās izliec uz papīra. Un tāpat neko neiemācies. Un tad to atkal izliec uz papīra. Jo papīrs pacieš visu. Varbūt ne nejaušs vai jaušs lasītājs. Varbūt arī ne papīrs.

Bet tie vārdi, melns uz balta, liekas īstāki. Tas liek noticēt, ka tu nedzīvo tikai savā galvā. Ka patiesībā, tu eksistē, un katrs rīts, katra nakts, katra kafijas krūze un katra rēta ir īsta, nevis izsapņota. Ne jau tamdēļ, ka neekistēt būtu tik baisi. Baisi šķiet tas, ka arī visas skumjās lietas eksistē tikai manā apziņā.

 

 

Vai tu šodien jau pajokoji par holokaustu?

Hol_041

Ja jūs novērtējat Domu laikuma 8 arhitektūru vai Latvijas radio kā tādu, varbūt kādreiz esat pagājuši garām Dzelzceļnieku skolai Abrenes ielā 2, tad ļaujiet man jums pastāsīt kādu stāstu. Pauls Mandelštams bija dzimis 1872. gadā, Zagori, Lietuvā, tuvu Latvijas robežai, vēlāk mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un ieguvis grādu arhitektūrā. Uzbūvējis vairāk nekā 70 ēku Rīgā, ieskaitot to pašu Latvijas radio ēku, projektējis divas kapsētas, skolas, sinagogas. P.Mandelštams bija ebrejs, un tikai tamdēļ arhitekts, kurš meistarīgi sajauca jūgendstilu ar jūdaismu, gāja bojā vācu okupācijas laikā.

Pauls Mandelštams bija viens no tiem 94 tūkstošiem ebreju, kuri Latvijā dzīvoja 1935. gadā. 2014. gadā Latvijā dzīvo vairs tikai 9 tūkstoši ebreju. 66 000 Latvijas ebreju nogalināja nacisti.

1941. gada 23. augustā tika paziņots par Rīgas geto izveidi. Šausmas bija sākušās jau pirms tam. 4. jūlijā, kad tika nodedzināta Lielā Horālā sinagoga, un tajā dzīvi sadega vairāki simti cilvēku (vai es pagājis tai garām Gogoļa ielā?), bet ebreju sabiedrība turpināja ticēt, ka gāzes kameras un koncentrācijas nometnes ir tikai stāsti, leģendas, un ka dzīvot geto būs grūti, bet ka tas būs vieglāk, nekā paciest regulārus sitienus un pazemojumu. Viņi ticēja, ka dzeltenās zvaigznes reiz varēs noņemt no mēteļa, un ka neviens šo mēteli nemēģinās atņemt. Ticēja, ka kādu dienu, kaut vai tajā pašā geto viņi drīkstēs iet pa trotuāru, nevis notekām. Pat pēc pirmās “akcijas” viņi turpināja ticēt.

Redziet, cilvēkiem patīk ticēt stāstiem un cilvēkiem patīk stāstīt stāstus. Man patīk stāstīt. Es jums varētu pastāstīt par Rūdolfu Akoenu, Nīderlandes ebreju, kuru 1942.  gada 7. jūnijā nacisti bez tiesas nošāva nāvinieku nometnē.  Es jums varētu stāstīt par Zelmu Šepšelovitzu, dzimušu Kuldīgā, kura izglābās no geto pateicoties savai bērnības auklītei Ievai, bet kuru spīdzināja un izvaroja, un kura visu savu dzīvi atcerējās katra nacista vārdu. Varbūt labāk stāstīt jums par pusaudzi Sašu Semenofu, kura māte un tēvs tika nogalināti, bet jaunu mīlestību viņš atrada geto. 1943. gadā geto likvidēja, sievietes un bērnus aizsūtīja un koncentrācijas nometnēm, vai nogalināja tuprat uz geto ielām. Bija ziema, un asinis plūda pa sasalušo zemi. Sašas meitene Rita, kura bija stāvoklī,  tika nogalināta otrās “akcijas” laikā.

Es varētu stāstīt arī par liepājnieku Georgu Švābu, viņa māte bija čelliste. Viņa tēvu Arkādiju apcietināja nacisti. Cietumā viņu smagi piekāva un izsita acābolu. Kamēr viņš to meklēja pa zemi, nacisti viņu nošāva. Piecas nedēļas pirms savas nāves Arkādijs apgalvoja, ka nacisti nav spējīgi uz tām zvērībām, kuras tiem piedēvēja. Viņš pat piedalījās vāciešu sagaidīšanas komitejā, kur viņam apsolīja, ka ebrejiem nav ko uztraukties. Georgs nonāca Liepājas geto, tad koncentrācijas nometnē. Vēl būdams bērns, Georgs bija spiests skatīties publiskos nāves sodus. Viņš izdzīvoja, un 1947. gadā satika savu māti, Klāru. Murgi sāka viņu vajāt tikai pēc holokausta.

Es varētu pastāstīt arī par kādu sievieti, kura ieradās no Polijas Rīgā, jo cerēja uz labāku dzīvi, iemīlējās, viņai piedzima bērns. Bērnu nācās atdot svešai ģimenei, jo nāca nacistu okupācija un represijas. Tā sieviete pati gāja bojā koncetnrācijas nometnē Salaspilī. Viņas vīrs pēc izbēgšanas no geto un ilgas slēpšanās atguva savu bērnu un pārcēlās uz Izraēlu, kur aprecējās vēlreiz. Tās polietes meita atgriezās Latvijā, un veidoja savu ģimeni šeit, lai cik sāpīgas nebūtu atmiņas, viņa ticēja, ka šeit ir droši.

Bet cilvēkiem nepatīk šādi stāsti. Cilvēkiem patīk citādi stāsti, krāsaini un ar laimīgā beigām, tādi, kuri neatstāj sliktu pēcgaršu. Cilvēkiem patīk teikt, ka holokausts neeksistē. 20 pasaules valstīs tas ir kriminālpārkāpums. Austrijā par holokausta noliekšanu draud trīs gadu cietumsods. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki neturpina šo jauko tradīciju – smazināt holokausta nozīmi caur noliegumu vai humoru. Varbūt tā ir vieglāk? Varbūt tas palīdz neaizmirst? (Bet Latvijā šāda likuma nav – drīkst apšaubīt gan holokaustu, gan padomju represijas, tā kā – droši!)

Cik daudz jokus par ebrejiem jūs zināt? Cik daudz jokus par holokaustu esat dzirdējuši? Cik bieži par tiem esat smējušies? Cik bieži esat izmantojuši vārdu “holokausts” nevietā? Un cik bieži jūs iedomājaties, dzirdot šādu joku, ka tie seši miljoni nav tikai skaitļi? Cik bieži jūs aizdomājaties, ka aiz katra tā joka stāv kāda nāve, kāds stāsts, kāds cilvēks, kurš juta, tāpat kā jūtat jūs un es? Es jums iedevu pāris vārdu, atcerieties tos.

Vai tavi vecvecāki cieta izsūtīšanās, tika apcietināti, mocījās GULAGā? Jā? Nu, tad lai to neaizmirstu, pajokosim par to, jo tā jau cilvēki dara. Lai cilvēki neaizmirst, ir jājoko par lietām, tās jāpadara par vieglu smieklu devu. Un nekas, ka traģēdijas upuri no tā cieš, nekas, ka viņu ciešanas tike reducētas līdz trīsdesmit sekunžu garai anekdotei. Ziniet ko, varbūt jokosim par holokaustu katru dienu! Lai neaizmirstu, jo tā mēs novērsīsim tā atkārtošanos. Ziniet ko, jokosim par okupāciju, par Zolitūdi, par 11. spetmebri, par Ukrainu, par cilvēkiem, kurus nogalināja Vjetnamas karu laikā, par cilvēkiem, kuri mira darba nometnēs Ķīnā! Par visiem un pēc kārtas, jo šie notikumi ir svarīgi, sāpīgi un tie ir jāatceras, un kā gan citādi to izdarīt, ja ne caur jēliem jokiem?

Jūtaties neērti, jokojot par GULAGu? Nu pēdējais laiks mest kautrību pie malas, galu galā, tas nebija diži senāk par holokaustu. Un, protams, GULAGs ir katras Latvijas ģimenes personīgā realitāte, personīgā rēta un sāpes, bet ziniet, holokausts arī ir Latvijas realitāte, Latvijas ģimeņu katastrofa. Nav iespējams pateikt, vai tā cilvēka, kurš tev stāv blakus, vecvectēvs nebija spiests izrakt pats sev vai saviem draugiem kapu, vai viņš netika nošauts Rumbulā, Salaspilī vai Mežparkā. To nevar zināt, bet to nevar ignorēt. Holokausts ir Latvijas realitāte. Masu kapi ir Latvijas realitāte. Un, ja reiz pieņemams šķiet humors par šo realitāti, tad pavisam pieņemam jābūt humoram un noliegumam par pārējām Latvijas un pasaules realitātēm. Visu vai neko.

Un nākamo reizi, kad joks par holokaustu liekas tīri vietā, atcerieties savus tuviniekus, kuri cietuši no okupācijas režīmiem, un pajokojiet arī par viņiem. Un atcerieties cilvēkus, par kuriem tiek jokots:

  • Tsipora Edelberga, dzimus Aizputē, mirusi Aušvicē.
  • Zans Bermans, dzimis Rīgā, nošaut Rumbulā. Mihails Zviks, dzimis Liepājā, nošauts Liepāja. Pēdējais, ko viņš redzēja, bija jūra.
  • Jakovs Jevelsons, dzimis Priekulē, izbēdzis no geto, 1942. gadā nogalināts.
  • Rafaels Feldhuns, sava laika slavenākais filantrops, dzimis Rīgā, mācījies Sant-Pēterburgā un Bonnā, nošauts Rīgā.
  • Aleksandrs Gurvičs. Pianists. Miris 1942. gadā.
  • Edgars Tāls, viens no labākajiem Rīgas pianistiem. 1941. gadā nogalināts geto, “akcijas” laikā.
  • Arhitekti, ārsti, inženieri, mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, pārdevēji, baņķieri, rabīni, skolotāji, cilvēki, kur cīnījās Latvijas armijā par Latvijas vārdu.
  • Vēl 66 000 Latvijas ebreju
  • Aptuveni 19 000 ebreju no Austrijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Čehijas, kuri tika nogalināti Latvijā
  • Nezināms skaits cittautības pārstāvju, komunistu, garīgi atpalikušu cilvēku, homoseksuāļu
  • Un tie seši miljoni, kuri tika nogalināti visā Eiropā kopumā.
  • Tie 13,9 miljoni ebreju, kuri šobrīd dzīvo pasaulē, un kurus visus skāra holokausta traģēdija (1939. gadā pasaulē bija 17 miljoni ebreju)

Un aizejiet uz geto muzeju. Un varbūt pasmajieties tur, veroties to cilvēku portretos, kuru nāve deva materiālu veselai joku nišai. Aizejiet uz Lipkes muzeju Ķīpsalā un pasmejieties tur. Varbūt aizjiet uz ebreju kapsētu, veco vai jauno, un vēl pasmejieties tur. Un tad aizejiet uz Okupācijas muzeju, un pasmejieties arī par tām traģēdijām.

Jo joki taču liek cilvēkiem atcerēties.

1 no 5

Ir dažas tēmas, par kurām mums nepatīk runāt. Viena no tām ir izvarošana – vārds, kuru pat negribas izrunāt skaļi. Tomēr ir nepareizi nerunāt, kad pasaulē viss notiek tik greizi. 1 no 5 sievietēm ir  izvarota. 1 no desmit sievietēm piedzīvo seksuālu uzbrukumu līdz 20 gadu vecumam. 43% sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu uzbrukumu savas dzīves laikā. Vai tā ir pasaule, kurā mums būtu jājūtas droši, kurā meitenēm jau no mazotnes ir jājūtas kaut kādā veidā vainīgām par to, ka viņas ir meitenes? 

Emma ir mākslas studente, kura mācās Kolumbijas universitātē. Ja tu šobrīd pastaigātos pa Kolumbijas universitātes gaiteņos, redzētu jaunu, skaistu meiteni, kura līdzi nēsā matraci no savas kopmītņu istabas. Pareizi, tā ir performance, nevis izmisīgs meklējums kur palikt pa nakti, un tās nosaukums ir “Carry that weight”.

Ir tikai dažas vietas, kur līdz galam vajadzētu varēt justies droši. Viena no tām ir tavas mājas vai istaba. Emmai šī vieta tika atņemta. Otrajā mācību gadā viņu izvaroja pašas kopmītņu istabā, pašas gultā, un kopš tā laika viņa vairs nespēj justies droši, un pārdzīvojuma svars nekur nav pazudis. Par uzbrukumu Emma saņēmās ziņot universitātei tikai vairākus mēnešu vēlāk, kad tas pats puisis uzbruka vēl vienai meitenei kopmītnēs, un Emma saprata, ka klusējot pakļaus briesmām vēl vairāk studentes. Tas nebija viegls lēmums.

Pasaulē, kurā viss ir pareizi, puisi pēc diviem uzbrukumiem būtu sodīts. Tā vietā viņš joprojām dzīvo universitātes kopmītnēs, mācās, un Emmas sūdzība, kā arī vēlāk apelācija, ir noraidītas. Emmai tika atņemta drošības sajūta, policijā viņu nosauca par meli, piespieda vairākas reizes punktu pa punktam iziet cauri notikumiem, pat uzzīmēt “shēmu”. Viņas draudzeni, kuru Emma bija pieaicinājusi kā liecinieci, apsūdzēja par privātuma pārkāpšanu, un kā sodu lika uzrakstīt divus notikuma aprakstus – vienu no viņas pašas skatu punkta, vienu no Emmas izvarotāja skatu punkta. Viņai bija jāuzraksta notikuma atstāsts no draudzenes izvarotāja skatu punkta. Un pēc visām sarunām, pratināšanām un pārdzīvojumiem, policija komentēja, ka Emma pati ielaidusi puisi istabā, un tas neesot tas, kā izvarošana notiek. Redziet, uz katru izvarošanas gadījumu policija saņemot 20 neīstas sūdzības. (Un tā nav tikai ASV policijas attieksme, līdzīgu atbildi jūs dabūsiet jebkur). Un šo neīstu sūdzību dēļ esot jāpieņem stingri mēri. Rodas sajūta, ka policijā neviens nav dzirdējis, ka izvarot var arī vīrs vai tuvs cilvēks, un tam nav nekāda sakara ar to, vai meitene atvēra durvis savam universitātes biedram vai nē. Vai patiešām  mums tagad jādzīvo pasaulē, kur mēs ieslēdzamies istabā, izejam ārā tikai gaišajā dienas laikā un nepaliekam ar vīrieti istabā divatā, jo tad – tā ir mūsu vaina? Vai patiešām meitenei policijā ir jāskaidro, kāpēc viņa nav bijusi spējīga pretoties uzbrucējam? Varbūt tā ir mūsu vaina, ka visu dzīvi neesam apmeklējušas sporta zāli, lai pasargātu sevi? Vai sievietei sava dzīve ir jāpakārto vienai centrālajai asij – netikt izvarotai?

Emma vīlās gan policijā, gan universitātē, kas nav izteikusi komentārus par šo gadījumu. Kolumbijas universitātes kopmītnēs šādi gadījumi nav retums, bet… bet. Studente nepadevās, matraci no savas kopmītņu gultas viņa nēsā līdzi visur un vienmēr, un nēsās viņu līdzi tik ilgi, kamēr viņas izvarotājs mācīsies Kolumbijas universitātē. “Šī performance varētu ilgt vienu dienu un tā varētu ilgt līdz manai absolvēšanai” komentē pati Emma. Kopš izvarošanas ir pagājušas divi gadi, bet ar savu stāstu publiski iziet sabiedrībā Emma bija spējīga tikai tagad. Viņas universitātes laiks, kuram būtu jāsastāv no ballītēm, draugiem un mācībām, mūžīgi būs apzīmogota ar pieredzi, kura nevienai sievietei, vīrietim un bērnam nekad nebūtu jāpiedzīvo.

Kas vainas mūsu pasaulei, ka tā pārvērtusies par vietu, kur tev jājūtas apdraudētai tikai tamdēļ, ka esi sieviete?

Pirmkārt, upuru vainošana. “Viņas apģērbs mani izporovocēja”, “Sievietēm vajadzētu ģērbties tā, lai neprovocētu”. Lielbritānijā tika publicēta valdības sponsorēta reklāma “1 no trim izvarošanām notiek, jo upuris bija lietojis alkoholu”. NEPAREIZI. Trīs no trim izvarošanām notiek, jo izvarotājs pieņem lēmumu izvarot. “Nestaigājiet pa tumšām vietām”, “Nepārvietojieties vakaros vienas”, “Nedzīvojiet aizdomīgos rajonos”, “Piesedzieties”, “Neuzvedieties izaicinoši”, “Uzmanieties no tukšām kāpņu telpām”, “Nedzeriet”. Pasaule prot pamācīt sievietes, kā uzvesties, lai netiktu izvarotas. Bet vienmēr būs kāda meitene, kura dzīvos tajā sliktajā rajonā, kurai būs jānāk vēlu no darba, kurai būs naktī jāstaigā gar tumšām vārtrūmēm, kuru vienmēr nepavadīs mājās. Un tā meitene obligāti nebūs kāda tāla, nepazīstama svešiniece – vienmēr ir patīkamāk domāt, ka tomēr tā bija upura vaina, ka viņam uzbrūk, jo tas rada sajūtu, ka esi pasargāts, jo tu jau nu tā neuzvedies. Tā meitene var būt tava draudzene, māsa, meita, tā meitene vari būt tu pati. Un tad kad tava māsa, meita vai draudzene aizies uz policiju, lai ziņotu (un tam vajag daudz drosmes), viņa, iespējams, saņems tādu pašu attieksmi, kā Emma. Kad personu aplaupa, viņam neuzdod jautājumu “Kā tu biji ģērbies?”, bet nez kādēļ tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, kuru uzdod policija sievietei, kura ziņo par uzbrukumu. Nākamais seko “Vai bijāt dzērusi? Lietojusi narkotikas?” un tikai pēcāk seko jautājumi par uzbrucēju. It kā no pirmajiem jautājumiem tiktu izvērtēts, vai tu biji vai nebiji vainīga pie tās, kas notika.

Tāpēc sievietes neziņo. Pietiek jau ar to sajūtu, to kaunu, kas ir pārņēmis, lai vēl gribētos piedzīvot ko tādu policijas iecirknī, ietu cauri visai tiesas sistēmai, un beigās redzētu, kā apsūdzības tiek nosauktas par “safabricētām”.

No upuru vainošanas automātiski izriet otra problēma – sievietēm māca, kā netikt izvarotām, bet cilvēkiemnetiek mācīts, kā neizvarot. Pat valdības brīdinājuma plakāti kaut kādā veidā attaisno izvarotāja rīcību, piemēram, ja sieviete ir bijusi dzērusi, ziniet, tā ir viņas pašas vaina. Nē, nav. Pat ja viņa nav spējīga pakustēties, nevienam nav tiesības to izmantot.

Izvarošana nav kompilemtns. Tam nav nekāda sakara ar to, kas tev mugurā, un nē, sievietei vienmēr nav jāģērbjas tā, lai varētu aizbēgt. Nebūtu. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kur dažu vīriešu dēļ mēs jūtamies apdraudētas no visiem vīriešiem. Un cik daudz tev apkārt ir tādu meiteņu kā Emma? Tu nekad neuzzināsi, un ne jau visas sievietes būs gatavs iznest savu stāstu prožektoru gaismā.

You can tell me “not all men.”
every woman knows that.

But when the weight of a single man
crushes her into the mattress
and extinguishes the light from her eyes,
there is no statistic
or trend
or clever saying
that can stop her from feeling the burn of his touch
in every man’s gaze.

So maybe, to you, it’s one man.
But for her, it is all.

/-M.H., It Doesn’t Matter/

 

 

 

 

 

par bailēm. vai par karu.

Israeli-soldiers-cross-ba-001

Šī ir mana kārtējā kaprīze salikt galvā domas.

Šodien Gazas joslā uzausa jauna cerība – maldīga, ja kāds jautātu, jo ne velti šis ir bijis trešais Gazas karš pēc kārtas, ne velti Izraēla nekad nav atzinusi Palestīnas robežu, ne velti Izraēlas propaganda turpina apgalvot, ka 1948. gadā Izraēla un Palestīna bija viena valsts, jo divas valstis nekad neesot eksistējušas. Ne velti vienmēr ir izgāzies divu valstu risinājums – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Jeruzalemi sadalīt nav tik viegli, un trešais Gazas karš varbūt sagrāva vairāk māju, bet nemainīja cilvēku uzskatus. Varbūt skaisti izskatās tas, ka Palestīnas oficiālā vara drīkstēs atgriezties Gazā, ka Izraēla ievieš zonu, kurā neievedīs savus militāros spēkus. Jā, ir labi, ka Hamaz, šķiet, vairs nav varas pār Gazas cilvēkiem, ka Hamaz ir novājināts gan militāri, gan politiski. Man gribētos ticēt, ka beidzot ir pienākusi tā diena, kad bērniem Gazā vairs neliks paņemt rokā granātas un uzbrukt IDF kareivjiem, man gribētos ticēt, ka nekad vairs nenāksies meklēt kritušo IDF kareivju sarakstos pazīstamus cilvēkus, gribētos ticēt, ka Gazas iedzīvotājiem vairs nekad nebūs jānoraugās, kā F17 ar vienu bumbu iznīcina kvartālu. Gribētos ticēt, ka neviens tunelis Gazā netiks uzcelts ar tiem materiāliem, kurus tagad atkal var ievest Gazā (Gazas blokāde noteica, ka aizliegts gazas sekotrā ievest konstrukciju materiālus, Izraēla to pamatoja ar “Hamaz tos izmantos terorismam”.). Gribētos ticēt, ka Palestīnas vadība spēs nodrošināt Gazas iedzīvotājus ar pārtiku, zālēm ūdeni un atbilstošu dzīves līmeni.

Gazas iedzīvotāji sāka noticēt Hamaz solījumiem, kad dzīve kļuva nepanesama. Kā jau vēsture ir parādījusi – cilvēki labprāt ļaujas totalitāram režīmam vai vismaz gatavi atdot daļu savas brīvības, ja ekonomiskā situācija valstī kļūst nepanesama. Mežonīgā inflācija Vācijā (dolāra kurss mainījās par desmitiem tūkstošu marku dienā) noveda pie nacionālsociālistu varas, Hitlera un Otrā pasaules kara. Vācijas iedzīvotājiem pēkšņi kļuva pieņemam ideja par vardarbību, ebreju izstumšanu un pazemošanu, jo viņi paši baidījās krist zemāk, nekā atradās jau tajā mirklī. Vācijā pašnāvības bija normāls gadījums, par to neviens vairs nebrīnījās, un jā, tas ir mirklis, kad cilvēki ir spējīgi atdot brīvību un veselo saprātu, un tieši tas notika ar Gazu un Hamaz.

Tiesa, tagad Hamaz ir prom, vismaz uz papīra tā būtu jābūt. Visam būtu jābūt skaisti, ar oficālo0 valdību un tālākām sarunām par… par ko? Divu valstu risinājumu? Palestīnas oficiālā valdība arī pretendē uz Jeruzalemi, un Izraēla jorpjām nav gatava atzīt Palestīnas tiesības. Viņi piekristu divu valstu risinājumam tikai bez Jeruzalemes un vēl justos kā labdari, kas atdāvinājuši savu zemi Palestīnai – valstij, kura, pēc oficiālās propagandas, nekad nav eksistējusi.

Kas notiks realitātē, ir grūti paredzēt. Es gan neticu, ka šis būs pēdējais Gazas karš. Kad pateicu, ka šodien beidzās Gazas karš, sekoja atbilde “Gaza ir iekarota?”, un tiesa, tas, šķiet, būtu vienīgais gadījums, kad varētu teikt – ar Gazu vairs netiks karots. Jo nebūs par ko karot, Gazas iekarošana nozīmētu milzīgu gruvešu joslu, par kuru kādu dienu karotu Ēģipte un Izraēla, jo valstu vadītājiem patīk atkārtot tās pašas kļūdas, kādas reiz jau izdarītas. Patiesība jau Gazas josla vienmēr ir upura statusā, tāds kā civiliedzīvotājs starp diviem karavīriem. Kā Latvija starp nacistisko Vāciju un Krieviju. Reizēm Gazai neveicās būt starp Ēģipti un Izraēlu, citrreiz starp Izraēlu un Hamaz, un starp karu periods ir pārāk īss, lai Gaza spētu sevi nostiprināt.

Es negribu pamosties tajā dienā, kad puiši ar Jericho 941 rokās staigās pa Gazas drupām. Kā gan kāds sevi tajā dienā vēl uzdrīkstēsies saukt par izraēli? Bet es negribu pamosties arī tādā rītā, kad pusi Tuvo austrumu pārņēmusi Islāma valsts. Negribu pamosties dienā, kad cilvēki bez valsts atkal spiesti paņemt rokā savus koferus un vērtslietas, jo vēl kāds ģēnijs nācis klajā ar kārtējo “risinājumu”.

Kas notiks ar Gazu? Varbūt izaugs paaudze, kura nezinās, kā tas ir – palikt bez mājām, jo zem tām apraktas raķetes? Varbūt Izraēla izaugs bērni, kuri nezinās, kā tas ir, ka stundu pārtrauc raķešu uzlidojums. Varbūt kādu dienu Izraēla beigs izgudrot raķetes un šāviņus, kuri nogalina pēc iespējas vairāk cilvēkus. Varbūt kādu dienu būs paaudze, kura nezinās, ko nozīmē vārds “Hamaz”.

Nu ja, skaisti jau tā noticēt. Cik gadiem jāpaiet, lai mēs maz varētu aizmirst Minheni? Ir pagājuši 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara, bet rētas vēl nav sadzijušas. Minhenei arī vajadzēs simts, ja ne vairāk. Valsts, kura ir vien sešdesmit gadus veca, glabā katru traģēdiju un rētu daudz rūpīgāk nekā tās, kuras eksistējušas jau gadsimtiem.

Un, nav jau tik grūti izprovocēt pūķi. Viena raķete, un Izraēlas kaujas mašīna atkal sāks ārdīties.

Bet tikmēr, kamēr Gaza sapņo par skaistu nākotni, ar savu valdību, atjaunotām skolām un tīru ūdeni, Obama sūta uz Tuvajiem Austrumiem valsts sekretāru Džonu Keriju, lai savākut koalīciju pret Islamic State, un sāktu jaunu karu, jo Obamas plānā ir militārs risinājums. Šie vārid pēc Irākas paskaidrojumu neprasa.

Kamēr Izraēlā ģimenes laimīgi sagaida mājās savus puišus un vīrus no IDF, Ukraina sauc  “russian military boots are on Ukrainian soil” un lūdz ASV un EU palīdzību. ASV mierīgi atbild, ka necīnīsies (jo jācīnās taču Tuvajos Austrumos, un ja jau militārs konflikts starp Krieviju un ASV nesākās Aukstā kara laikā, tad tas nesāksies Ukrainas dēļ), EU tikmēr dara to, ko prot vislabāk – nosoda.

Un cik kari šodien sākās tavā dzīvē?

[vai tu jau uzrakstīji zīmīti “nododiet “x”, ja iešu bojā”. vai jau izdomāji, par ko nomirt frontē? vai jau izdomāji, kurā?]

Neklausieties. Nav jau tik traki. Dzīvojam taču Eiropā. Kopš 1945. gada šeit nav notikuši militāri konflikti, un būsim atklāti, Austrumeiropa taču nav tik vērtīga, lai izjauktu šo skaisto statistiku. Un sliktākajā gadījumā, mūsu galvaspilsētas robežzīme taču ir ļoti internacionāla un Ušakova kungs laipni ir paskaidrojis, ka to paturēs “jo mārketings”.

Par spēli ar varu – dāņu seriāls “Borgen”

600full-borgen-poster

DĀŅU TV MAĢIJA

Ar dāņu filmām iepazinos jau sen, un skandināvu kino maģija mani vienmēr ir vilinājusi. Tomēr, salīdzinoši jauns (pirms kādiem diviem gadiem) atklājums bija dāņu seriāli. Pateicoties LTV1 un LTV7 translācijām izdevās iepazīties ar pāris ļoti kvalitatīviem un aizraujošiem seriāliem, un tad par tiem arī gribētos parunāt. Tā kā šobrīd politisko aizkulišu seriālie iekaro skatuvi, tad parunāsim par politiku.

PAR

Šķiet, mans mīļākais dāņu seriāls ir par politisku tēmu (pārsteidzoši, ja ņemam vērā, ka lielākā daļa “eksprota preces” no Skandināvijas ir vai nu par slepkavām vai policistiem). “Borgen” jeb “Valdība” (neprecīzs tulkojums kādu LTV1 izmantoja) (2010-2013) ir trīs sezonu garš stāsts par sievieti, Birgeti Nīborgu, kura pirmajā sērijā ieņem premjerministres amatu, tādējādi kļūstot par pirmo sievieti premjerministri Dānijā. Vārds „Borgen” (Pils, tulkojumā no dāņu valodas) ir sarunvalodā lietots Kristiansborgas pils apzīmējums. Šajā vietā izvietoti visi trīs Dānijas valdības zari – parlaments, ministru kabinets un augstākā tiesa.

Seriāla autors ir Ādams Praiss, kurš par šo seriālo 2012. gadā saņēma BAFTu. Ā.Praiss ir arī Dāņu TV vadītājs, kā arī vairāku televīzijas šovu vadītājs. Viņa tēvs bija slavens dāņu aktieris, un viņa ģimene 18. gadsimtā pārvācās no Anglijas uz Dāniju. Seriālu veidoja DR, Dānijas nacionāla TV un radio apraides kompānija, kuras kontā ir arī slavenais dāņu seriāls „The Killing”, kuru vēlāk pārveidoja ASV kompānijas.

STĀSTS PAR TO, KĀ VARA MAINA CILVĒKUS

Pirmā sezona sākas 2010. gada rudenī un stāsta par valdības veidošanas aizkulisēm, amatu dalīšanu, uzpirkšanu un dažādām ne pārāk patīkamām tēmām. Paralēlā līnija Birgetes dzīvē ir viņas irstošā laulība, tas, kā bērnus ietekmē šķiršanās un viņas jaunais amats, paparaci neliek mieru arī viņas ģimenei, radot papildus stresu abiem bērniem, kas jaunākajam izpaužas panikas lēkmēs, savukārt vecākā meita ķeras pie drastiskākiem līdzekļiem nervu nomierināšanai – tabletēm.

Otrā un trešā sezona stāsta par viņas aiziešanu no politikas, darbību uzņēmējdarbībā, jauno iemīļoto, cīņu ar slimību un atgriešanos uz politiskās skatuves, veidojot jaunu partiju un atkāpjoties no kādreizējajiem principiem, lai panāktu labāku iznākumu Dānijai un atriebtos tiem, kas savulaik viņu nodevuši. Tieši trešā sezona attēlo iespējami netīrāko politisko spēli  – ideju zagšanu, paparaci izdara spiedienu uz ģimenēm, tiek pieņemti dažādi likumi ietekmējot oponentus personīgi. Arī cilvēku attieksme pret politiķiem un to vājumu  ir ne vairāk un ne mazāk kā baltajām haizivīm, kas saodušas asinis.

Paralēlais stāsts ir par mediju un PR cilvēku lomu politiķa sejas veidošanā. Izdodas ieskatīties televīzijas aizkulisēs, cīņās par reitingiem un daļēji tiek dota atbilde uz to, kamdēļ Eiropā pamazām izmirst kvalitatīva politisko debašu kultūra. Arī mediju pasaulē ir slavas gājiens un zaudējumi, netīri darījumi un draudi – viss pēc pilna komplekta. Tiek apskatīta sacensība starp kanāliem, starp reportieriem, meklējot skandalozāku stāstu, gan jautājums, līdz cik gadu vecumam tu esi gaidīts televīzijā, un kurā mirklī tava pieredze netiek novērtēta, ja sejā parādās gadu atblāzma. Dzīšanās pēc kaut kā jauna un spīdīga, tēlotas attiecības ar cilvēkiem, kuri var palīdzēt karjerai, un arī šeit, sagrauta ģimene. Šajā stāsta daļā centrālie personāži ir Kaspers Jūls, pirmajā sezonā mBirgetes sabiedrisko attiecību speciālists, un Katrīne Fonsmarka, jauna un ambicioza TV reportiere, kuriem nākas izdarīt izvēli starp medijiem un ģimeni. Katrīne vēlāk kļūst par spilgtu mūsdienu problēmas attainojumu – vientuļā māte, kura veido karjeru, un nesaņem nekādu atbalstu no malas.

“Borgen” izvēlas runāt par vairākām aktuālām tēmām, sākot ar dabas aizsardzību, sociālo politiku, imigrācijas jautājumu, Dānijas-Grenlandes konfliktu, lauksaimniecības problēmām, ģenētiski modificēto pārtiku, attiecībā ar ASV un tamlīdzīgi, parādot iespējamos kompromisus, kā arī to, kā politiski nepopulāri lēmumi sagrauj veselas partijas.

ATSAUCES

Izmantotie politiskie spēki seriālā ir reālo politisko spēku ekvivalenti. Piemēram, Birgetes Nīborgas partija pirmajās divās sezonā ir „Mērenie” (De Moderate), savukārt tās ekvivavlents ir Dāņu sociālliberāļu partija (Radikale Venstre). Seriālā pārstāvētas arī sociāldemokrātu, galēji labo zaļo, liberāļu un konservatīvo partijas. īpatnēji, bet Dānijas gadījumā saprotami – lielākā daļa partiju ir sociālisti, tikai viena konservatīvo partija, kurai līdz Birgetes uzvarai bija ilgi izdevies noturēt varas grožus. Labējās partijas patiešām robežojas ar ekstrēmismu. Īpaši smags ir jautājums par imigrācijas politiku. Runājot par vēlēšanu rezultātiem, 2010. gada vēlēšanās Dānijas parlamentā pozīciju izveidoja tieši tāda partiju kombinācija kā seriālā, un Helle Toringa-Šmita kļuva par pirmo sievieti-premjerministri Dānijā. (Vienīgā atšķirība, šo parlamentu nevadīja liberāļi, bet gan sociāldemokrāti). Arī daži citi politiskie notikumi ir reāli, bet seriāls nepretendē uz reālo notikumu atveidi. Arī izdomātie TV kanāli un avīzes ir atrodami realitātē. TV1 ir DR1 ekvivalents, tabloīds Ekpress, kurš sagādā ne mazums galvassāpju seriāla varoņiem, ir Ekstra Bladet iedvesmots. Komerctelevīzija TV2 ir ļoti līdzīgi īstajai dāņu TV2

KVALITĀTE

Lai gan seriāla galvenā līnija ir tieši politiskā, savstarpējās attiecības un cilvēku portreti ir parādīti ļoti spēcīgi un reālistiski. Tīri laimīgo stāstu seriālā nav, un dzīve galvenos varoņus nežēlo. Laulības šķiršana, rehabilitācija, slimības, bankrots, pat pašnāvība – trīs sezonās tiek aizskartas visas sāpīgās un nepatīkamās tēmas. Ne vienmēr visi, kuri cīnās, ir spējīgi uzvarēt, un ne vienmēr pēc uzvarētas cīņas cilvēks paliek tas pats, kas agrāk. Jautājums paliek – vai Birgete Nīborga, izgājusi cauri neskaitāmām cīņām uz politiskās skatuves, ir vai nav nodevusi sevi?

Maza atkāpe par kameras darbu – seriāls veidots ļoti tīrs, koncentrējoties uz notikumiem un cilvēkiem, izvēlētas patīkamas, greznas un modernas filmēšanas vietas, pēc iespējas pietuvinātākas realitātei, filma ieturēta viegli zilā tonalitātē, kas uzreiz liek atcerēties, no kuras puses tā nāk. Asi kontrasti un bieži izmantotas gaismu spēles seriālā uztur vieglu spriedzi. Kamers darbs apvienots ar neuzkrītošu skaņu celiņu.

Runājot par aktieriem – dāņi savā “eksporta precē” vienmēr pamanās salikt labāko, kas viņiem ir, tāpēc nav īsti, kur piesieties. Sākot ar pašiem mazākajiem, beidzot ar pašiem vecākajiem – aktieri atstāj pārliecinošu iespaidu un viņu parādītās emocijas nešķiet pārspīlētas vai samākslotas, kā tas ir, piemēram, latviešu seriālos. Sidse Babett Knudsen, kura attēlo Birgeti Nīborgu, tika nominēta Emmy. Savu karjeru viņa sāka 1994. gadā, un līdz šim ir sevi pierādījusi kā spilgtu un spēcīgu raksturlomu tēlotāju.

Kopumā – seriāls runā par aktuālām tēmām, pasniedz visu skarbi un patiesi, tiek just līdzi galvenajiem varoņiem un izraisa domāšanu.

Jarmuša “Only lovers left alive” ir citādi spīdoša vampīru sāga

11ONLY-articleLarge

TAS LAIKAM IR IEVADS

Ņemot vērā vispārējo apsēstību ar draņķīgām un/vai garlaicīgām fantastikas filmām par vampīriem, gribas, lai šī ēra beidzot beidzas, un mēs varam atgriezties pie reālistiskiem sižetiem bez spīdošiem puišiem, kuri vēro par sevi deviņdesmit gadus jaunāku meiteni guļam. Tomēr, kad gribas teikt, ka vampīru drudzis aizgājis galīgos neceļos un filmas zaudējušas jebkādu vērtīgu ziņu, kuru nodot skatītājiem, atliek tikai uzmest aci kaut kam citādam, lai no jauna iemīlētos vampīru tēmā. Šoreiz “atgūties” palīdzēja Džima Jarmuša divpadsmitā pilnmetrāžas filma “Only lovers left alive” (Izdzīvo tikai mīlētāji) (2013.).

PAR REŽISORU

Dž. Jarmušs ir gan filmas režisors, gan scenārija autors. Dzimis ASV, viņš ir viens no interesantākajiem pēdējā laika režisoriem, kurš cenšas radīt filmas “ideālajam skatītājam”. Šim skatītājam labi jāpārzina literatūra, mūzika, reizēm arī vēsture, un kultūra kā tāda, jo tikai šādā veidā skatītājs atradīs kādu tēlu, ar kuru filmā identificēties. Jarmuša tēli sevi definē caur to, kas viņiem patīk, kādas grāmatas viņi lasa, kādu mūziku klausās, un arī citus cilvēkus definē nevis caur viņu rakstura šķautnēm, bet gan gaumi. Piemēram, Bobs Jarmuša “Down by Law” savu kameras biedru iepazīst caur jautājumu par Vitmena dzeju, pūloties noskaidrot, vai viņš ir tās fans. Kultūras uzsūkšana sevī Jarmuša varoņiem ir augstākā nepieciešamība – bez tās viņi nespēj definēt sevi.

Tāpat Jarumša filmu spēks slēpjas konkrētās prasībās pret aktieriem – viņš meklē aktierus, kuri beigu beigās filmā spēlēs paši sevi, un ar to Jarmušam izdodas panākt to, ko režisori gribējuši panākt vienmēr – vienkāršo realitātes sajūtu, kurai nav nekāda sakara ar filmas sižeta reālistiskumu vai sprādzienu trokšņa atbilstību patiesībai.

PAR SIŽETU UN VAROŅIEM

Jau ar pirmajiem filmas kadriem ir skaidrs, ka šis nebūs nekāds priecīgais stāsts. Diennakts tumšais laiks, pašnāvniecisks mūziķis (Ādams) un sieviete, kura apbrīno dabu un literatūru (Ieva). Pirmie kadri, kombinējot plašu atskaņotāja griešanos ar abiem galvenajiem varoņiem, rāda viņu pamošanos.

Jarmušs arī šajā filmā izmantojis savu mīļāko diennakts laiku – nakti, kas kļuvusi par vienu no režisora atpazīšanas zīmēm.

 – We should get up

– Is it dark outside already?

Abi varoņi ir zināms Jarmuša ideālu apvienojums – ar augstu morāles latiņu un neierobežotu laika nogriezni, kas ļauj uzsūkt visu, kas pasaulē notiek, kļūt par kultūras pazinēju superklasi, kuri zina visu un ir apveltīti ar perfektu gaumi. Pat uzdodot savus neīstos vārdus, vampīri izrāda izcilu gaumi – Doktors Fausts (Fausts), Stefans Dedalus (Uliss), Deizija Bučana (Lielais Getsbijs). Ādams un Ieva var piekļūt tuvu ideālam, kļūstot par mākslas, mūzikas un literatūras enciklopēdijām. Tajā pašā laikā viņi, jo īpaši Ādams, ir paša Jarmuša spogulis, ja runājam par skatījumu uz cilvēci. Abu varoņu vārdi ir savdabīga atsauce uz Bīblei un pirmajiem cilvēkiem, simbolizējot laiku, kad cilvēce vēl nebija sabojāta, pirms tika pagaršots paradīzes ābols.

Ādams ir mūziķis, kurš slēpj savu identitāti un kontaktējas tikai ar vienu cilvēku. Viņš nespēj izturēt “zombiju” (kā viņi dēvē cilvēkus) pasauli, kura palēnām iznīcina pati sevi. Aizrāvies ar mūziku un zinātni, Ādams grimst depresijā un apdomā pašnāvību. Lai gan nauda vīrietim nav problēma, viņš ir apmeties Detroitā, rajonā, kuru visi ir pametuši finansiālās krīzes dēļ. Viņš bēg no modernās pasaules iegādājoties vecus mūzikas instrumentus un neizmantojot viedtālruni, tā vietā sameistarojot dažādas ierīces paša spēkiem, jo neuzticas “zombiju” tehnoloģijai, kura, viņaprāt, ir pārāk pavirša. Zinātnieki bija viņa kādreizējie varoņi, un viņš tos zaudēja, redzot kā pārējie viņus nospiež uz ceļiem, piespiež atkāpties no savām idejām, sadedzina sārtā. Viņš uzskata, ka cilvēce sevi iznīcina, un to redzot, slīgst depresijā, pie kā gan Ieva vaino to, ka savulaik Ādams pavadījis pārāk daudz laika ar Mēriju Šelliju un Baironu.

Ieva uz dzīvi skatās citādi – lai gan, tāpat kā Ādams un citi vampīri, viņa uzskata, ka “zombiji” pasauli ved uz galu, savu laiku viņa pavada daudz lasot (visa viņas māja ir pilna ar grāmatām, tās ir pie gultas, kāpņu telpās, un tā kļūst par sievietes vienīgo bagāžu, kad viņa ceļo). Ieva apbrīno dabu, zina dzīvnieku un augu latīnisko nosaukumus, un uzskata, ka, ja dota mūžība, to nedrīkst pavadīt, koncentrējoties uz negatīvo. Ievas kaislība slēpjas dejā un apgaismības laika dzejā.

Abu varoņu atšķirīgos skatījumus uz dzīvi simbolizē arī viņu ārējais izskats. Ādams (Tom Hiddleston) ir ar tumšiem matiem, tumšām acīm un vienmēr melnā, pārvietojas cenšoties pārāk nelūkoties apkārt. Savukārt Ievas (Tilda Swinston) mati un āda ir gandrīz balta, tāpat arī apģērbs, acis ir gaiši zilas. Ieva simbolizē cerību tumsā, bet Ādams – Ādams ir tumsa, paša morāles vērtības dzen viņu izmisumā, jo viņš tās projicē uz citiem. Ieva savu vērtību skalu iemācījusies piemērot tikai sev.

Kad Ieva saprot, ka Ādams grimst kārtējā depresijas lēkmē, viņa pamet Maroku, kur apmetusies uz dzīvi, un dodas pie Ādama uz Detroitu. Arī turpmākā filma izvēršas ceļojumā – abu mīlētāju, laulāto idilli izjauc Ievas māsas, Evas, ierašanās, kura, atšķirība no abiem visai nosvērtajiem vampīriem, ir trakais ballīšu tips. Ar savu klātbūtni Eva izsit Ievai un Ādamam pamatu zem gājām, un viņi ir spiesti bēgt, turpinot ceļojumu. Ceļošana ir vēl viena no Jarmušam tuvajām tēmām, kas atkārtojas visās filmās, stāstot par ceļu vai ceļotājiem.

Vampīrisms ir un nav filmas centrālā tēma. Skatus, kur varoņi skrietu pakaļ cilvēkiem vēlmē viņus izsūkt sausus, Jarmuša filmā neredzēt. Tiesa, asiņu dzeršana filmā tiek parādīta – aina, kurā visi trīs vampīri izdzer asinis no senlaicīgām vīna glāzē. Asinis tiek nopirktas donoru centros, lai pasargātu sevi no asins saindēšanās, kas var novest līdz nāvei.  Ādama un Ievas morāles kodekss neļauj cilvēku nogalināt, lai gan viņi nav pārāk augstās domās par cilvēci kā tādu. Tomēr, asinis, kas tiek pielīdzinātas cilvēku ūdenim, vairāk šķiet kā vampīru narkotikas.

Ādams un Ieva atgādina vecākos un saprātīgākos vampīrus no “Intervija ar vampīru” (pārsvarā jau Luisu vai Lestardu), kurpretim Eva ir vairāk mazā meitenīte-vampīrs, Klaudija,  no šīs pašas filmas – nevaldāma un bez skaidrām morālajām vērtībām.

Jautājums, kurš tiek risināts filmas sižetā, ir, cik ilgi ir spējīgi izdzīvot šādi vampīri, cik ilgi viņu morāles vērtības nemainīsies dzīvojot sabojātā pasaulē, un kā to ietekmēs Evas ierašanās.

VIZUĀLĀ PUSE

Par spīti tumšajai, roķīgajai gaisotnei, kas valda filmā, tā tomēr ir ieturēta franču stilā, pateicoties burvīgajai kinomatogrāfijai francūža Yorick Le Saux izpildījumā, kurš zināms no tādām filmām kā “Arbitrāžā” (2012), „Io sono l’amore” (2009)

Filmas sākumā atverošais kadrs tiek filmēts no augšas, parādot abus galvenos varoņus, kurus saista mūzika un pamošanās aina – tikpat labi viņi būtu varējuši pamosties pēc kārtējās gulētās dienas kā pēc kārtējā gulētā gadsimta. Šāda filmas atvēršana ir vēl viena nodeva   “Intervijai ar vampīru” un Maikla Raimera “Queen of damned” (2012).

Kameras darbam izdevies radīt zināma lēnuma un miera iespaidu filmā, pat mirkļos, kad tiek risinātas satraucošas problēmas. Neskaitāmas detaļas un pēc iespējas kontrastainākā vide spilgti parāda Ādama un Ievas personības. Viņu portretējums nav veidots tiešs, tie ir veidoti kā pretpoli. Protams, filmā izmantotas visas Jarmuša “firmas zīmes” – stacionārā kamera, dabas un laikapstākļu skati, daudz urbāno skatu, kuriem tomēr nav nekāda sakara ar krāsaino, komerciālo pasauli. Visas filmas garumā mēs neredzam lidostu reklāmas vai taimskvēra tipa vietas, skatītājam tiek parādīta klusa Marokas pilsēta naktī, Detroitas nolaistais gals, tukša lidmašīna nakts vidū.

PĒCGARŠA

Jarumšs šajā filmā ir varējis izpausties – gan ievietot neskaitāmas muzikālas un literāras atsauces, kuras var viegli paslīdēt garām filmu skatoties pirmo reizi, gan runāt par mūžīgi aktuālām tēmām, gan par šī brīža problēmām.

Ar pretīgumu režisors caur Ādama acīm noraugās, kā pasaule sevi iznīcina lētā mūzikā, kā tā aizmirst klasiskās vērtības, kā viss tiek radīts uz dienu, nevis tā, lai tas stāvētu mūžību. Jarumša acīs sabiedrība ir zaudējusi visu, kas to kādreiz darījusi civilizētu, un šis process aizsācies jau viduslaikos (Jarmušam ir vienreizēja iespēja runāt par vēstures procesiem). Viņš uzdod jautājumu un filmas beigās dod atbildi – cik ilgi “citādie” spēs turēties pretī sabiedrības spiedienam, cik ilgi, līdz viņi zaudēs kaut ko no savas maģijas? Un, vai kādreiz kāds var būt gatavs nāvei?

Tiek pacelts jautājums par to, kā kapitālisms iznīcina kārtējās vērtības. Ādams dzīvo Detroitā, kura no ziedošas pilsētas kļuvusi par spoku pilsētu un underground mūzikas paradīzi, pateicoties ekonomiskajai krīzei, kura nogremdēja pilsētas autobiznesu. Vienā no ainām Ādams aizved Ievu uz Detrotais Mičiganas teātri – pasaules skaistāko stāvvietu(Skatīt te). Vieta, kas reiz bijis kultūras centrs, nu ir stāvvieta, par tās agrāko diženumu un cēlumu atgādina apgleznotie griesti, kolonnas un dekorācijas.

Tajā pašā laikā Evas tēls stājas pretī šim snobismam, uzdodot jautājumu, cik svarīgas ir Ievas un Ādama vērtības, un kurā mirklī viņi, cīnoties par kaut ko augstāku, aizmirst par savu ģimeni un tuvākajiem.

Viegli skarta arī narkotiku un atkarību tēma – narkotiku tirgoņi Marokas ielās, asiņu efekts uz vampīriem, kas reizēm ir bauda, reizēm liek pilnīgi zaudēt galvu, un uzvesties neatbilstoši un traki. Tāpat, asiņu trūkums organismā mazāk līdzinās badam, vairāk smagām paģirām. Bez tam, runājot par asiņu pirkšanu, vampīri izmanto vārdus kā “really good stuff”, kas biežāk tiek attiecināti uz narkotikām, nevis ūdens kvalitāti. Kā arī caur Evas tēlu Jarumšs parāda, kur narkotikas var novest.

Jarmušs risina jautājumu par pieraduma spēku mīlestībā. Abi galvenie varoņi, lai gan precēti, dzīvo atsevišķi, dažādās kultūrās, viņu personības ir citādas, atšķiras arī viņu gaume, un šķiet, viņi ilgstoši spēj iztikt viens bez otra. Tomēr, viņus netur kopā tikai pieradums, bet gan kaut kas vairāk, neizskaidrojams spēks, kas vēl abus kopā un ļauj izdzīvot cauri gadsimtiem. Viņu mīlestība ir galvenais veids kā parādīt ekstrēmus, par kuriem Jarumšs runā savā filmā. Pagātne un tagadne, dzīvība un nāve. Režisors identificējas ar ticību, ka mūžīga mīlestība ir iespējama.

“Separate two particles, place them at opposite ends of the universe, produce some effect in one, and the other will be identically affected.”

 

 

 

 

 

Kāpēc ir vērts noskatīties V.Andersona “Rašmoru”

rushmore-1999-movie-poster1

 

Nesenā prezentācija par Vesu Andersonu (paldies, Kinoblogeri!), protams, rezultējās tajā, ka pieķēros pie režisora filmogrāfijas pārskatīšanu un sava filmu saraksta papildināšanu, un, gribi negribi, sāku pievērst īpašu uzmanību detaļām un meklēt ar vien jaunas.. Hronoloģiskā secībā ejot uz priekšu, apstājos jau pie otrās filmas – Rašmora. Esmu visai droša, ka biju to redzējusi jau iepriekš, bet, tas varēja būt arī gana sen, lai to neatcerētos. Zinu vien, ka skatoties Ričarda Ajodes “Zemūdeni” (2010), mani nepameta sajūta, ka galvenais varonis,  Olivers, šķiet kaut kur ļoti redzēts, un, ar pirmajiem “Rašmoras” kadriem es sapratu, kur.

(Man jābrīdina, ka šī diezin vai būs pēdējā V.Andersona filma, par kuru man gribēsies parunāt)

“Rašmora” (1998) ir otrā režisora pilnmetrāžas filma, kurā jau sāk jūtami veidoties autora rokraksts gan tēlu un sižeta ziņā, gan ainavās un pašā filmēšanā. Kopā ar Ovenu Vilsonu Andersons ir radījis stāstu, kurš daļēji varētu būt par katru cilvēku. To varētu saukt par komēdiju, bet es teiktu, ka tā ir izcils piemērs tam, kā skumjo un depresīvo parādīt smieklīgā veidā.

Turpināt lasīt “Kāpēc ir vērts noskatīties V.Andersona “Rašmoru””