Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika

BD-titullapa

… dievus nekur nemanīja. Arī tie bija ņēmuši kājas pār pleciem.

Kā saka grāmatas aizmugure, Anja Snellmane ir “viena no Somijas pazīstamākajām mūsdienu rakstniecēm, viņas romāni jau trīsdesmit gadus ierindojas visvairāk lasīto grāmatu sarakstos Somijā un ir plaši tulkoti”. “Balkonu dievus” (2010) Latvijā 2013 izdeva “Mansards”, Zanes Balodes tulkojumā ar Somijas Literatūras informācijas centra atbalstu. Grāmatai ir 262 lapaspuses, glīts vāks, divas lapaspuses paskaidrojumu (par maz), vietumis savāds somāļu-arābu valodas mistrojums, divi galvenie tēli un klasisks, līdz galam nesaprotams sižets.

Pēc tam, kad biju izlasījusi Andreja ierakstu par šo grāmatu, nolēmu – kaut kad jāizlasa, un kaut kad pienāca pateicoties “Valters un Rapa” akcijai “Iededz gaismu”, kad kopā ar vēl pāris grāmatām, manās mājās nonāca arī šī. Kopumā galvenās tēmas – multikulturāla sabiedrības, identitātes meklēšana, aizspriedumi, integrācija – šķita interesantas un jebkurā gadījumā aktuālas.

Turpināt lasīt “Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika”

Advertisements

Kara meli. Grāmata “Čečenija. Terorisma inscinēšanas rokasgrāmata”

file19197225_cecenijaL

TAS, KO SAUC PAR IEVADU

Nav nekāds noslēpums, ka es pēdējo, nu jau, šķiet, gadu, esmu iestrēgusi pie non-fiction vai, ja var tā teikt, dokumentālajām grāmatām. Par spīti tam, ka nesen apņēmos sākt “Grāmatu bingo”, joprojām pamanos lasīt grāmatas par politiku un/vai vēsturi. Lai gan man ļoti gribētos pastāstīt par “Striking back”, es ar šīs grāmatas stāstu jau sāku nogurdināt, tāpēc, pieķersimies pie pašmāju dokumentālajām grāmatām, jeb “Čečenija. Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata”.

Šī grāmata manās rokās nonāca sen, kad “Atēnas” grāmatu sērijai par vēsturi vēl nebija atlaižu laiks, un es tās nevarēju atļauties iegādāties tik lielos daudzumos, kā vēlējos, bet citām dokumentālajām grāmatām uz vākiem vienmēr bija lielas uzlīmes “50% procentu atlaide”. Kad to nopirku, grāmata nogulēja plauktā kādu gadu, tad es izlasīju pāris nodaļas, kaut kādā veidā izvilku grāmatu līdz galam, iespējams, neko nesapratu vai mani tas neinteresēja, un noliku atpakaļ plauktā. Nesen vectēvs sāka pārlasīt visas dokumentālās grāmatas, kuras saistītas ar karu, un tas iedvesmoja arī mani pieķerties ne pārāk biezajam stāstam par māju spridzināšanu un Čečenijas karu.

PAR AUTORU

 “Čečenija. Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata.” ir “karsto punktu” korespondenta, Pāvela Širova darbs. Sarakstīta 2007. gadā, vēl ilgi pirms Ukrainas, grāmata sniedz pārsteidzošas paralēlas ar šī brīža situāciju. P. Širovs lielāko daļu savas karjeras pavadījis Krievijā, arī grāmata sarakstīta krievu valodā, latviešu izdevumu tulkojusi Gundega Blumberga. P. Širovs atklāti pievēršas Kremļa un Putina politikas kritizēšanai, Krievija mediju analīzei un  Kaukāza politikas atspoguļojumam, publicējot gan grāmatu, gan rakstus platformā “IR”, savulaik strādājot kā “Dienas” žurnālists, publicē analīzes arī portālā “Politika.lv”. P. Širova stilu varētu dēvēt par atklātu un skarbu, tajā pašā laikā viņam piemīt “pirmā vāka sindroms” – saviem rakstiem viņš ir gatavs piemeklēt tos skumjākos stāstus un reizumis zaudē spēju uz lietām palūkoties no abām pusēm, bet, būsim atklāti, kuram no mums nepiemīt šī vājība?

“Jebkurš karš, ja vien tas nenotiek zem taviem logiem, šķiet abstrakts.”

UN PAR GRĀMATU

Mūsdienās Čečenijas seju vairs neveido filma “Kaukāza gūstekne” vai krievu klasiķu darbi. Šobrīd par to rūpējas Krievijas propaganda un paši čečenu kaujinieki. Par Čečeniju un čečeniem sāka runāt glasnostj laikā, kad parādījās liecības par Staļina noziegumiem Ziemļkaukāzā – Berija parakstītie papīri atbalstīja vismaz pusmiljona čečenu un ingušu izsūtīšanu uz Sibīriju, īpašumu atsavināšanu un tā tālāk – tas pats vecais stāsts, kurš pazīstams visām padomju republikām. Čečenu tauta neatzina nekādu valdību arī laikā, kad viņus pārvaldīja Osmoņu impērija. Tehniski – jā, praktiski – nē. PSRS šādu attieksmi nespēja ciest, lai gan citādi kalnu tautiņa valsts varai nekaitēja un naftu no caurejošās caurules nezaga. Tomēr Čečenijas konflikts vairs nav iekšēja PSRS problēma. Čečenu tautai ir izdevies pievērst pasaules uzmanību.

P. Širovs stāsta skarbu politisku, militāru, ekonomisku un sociālu stāstu, jau ar grāmatas virsrakstu vien norādot ievirzi, kādā stāstījums ritēs. Grāmatu atver 2002. gada notikums Maskavā – ķīlnieku sagrābšanu teātrī, kur uzbrucēji ir čečeni. Situāciju Krievijas specdienesti atrisināja, ielaižot telpās gāzi, ar kuru saindējās un bojā gāja ne tikai teroristi, bet arī ķīlnieki. (es vēl atceros to 2002. gadā oktobri. Man pašai bija tikai astoņi gadi. Gandrīz.) Tas, protams, ir tipiskais sākums, kurš sola atkāpšanos pagātnē, lai nonāktu līdz šai, 2002. gada kulminācijai, kas uz mirkli lika aizrauties pasaules elpai. Bet kā īsti ir ar to terorismu?

ASV ir tieksme justies apdraudētai no visiem iespējamajiem teroristu grupējumiem, bet, varbūt tieši pateicoties šai paranojai, ASV kopš 2011. gada nav noticis neviens sprādziens. Krievijā kaut kas sprāgst un tiek uzspridzināts katru gadu.

Tad nu P. Širovs ir sācis meklēt atbildes uz jautājumu – kāpēc ASV terorismu izdevās apkarot, bet Krievijā nē? Par spīti tam, ka Krievijas spēki vairākas reizes iebrukuši Čečenijā ( abu karu norisi un cēloņus arī aplūko šī grāmata), par spīti tam, ka notikuši neskaitāmi uzlidojumi, nogalināti neskaitāmi čečeni, kuru skumjākos stāstus var izlasīt arī grāmatā, terorisms ir joprojām dzīvs. Un autors piedāvā teoriju, pietiekami spēcīgi balstītu faktos un liecībās, ka daļa no terorisma ir inscenēta vai gluži vienkārši pieļauta, valdībai skatoties caur pirkstiem, kā arī sākotnējais nodarījums vai nolūks medijos krietni pārspīlēts. P. Širova teoriju no konspirācijas šķir vien plašā faktoloģiskā bāze, intervijas, kā arī tādu cilvēku kā Annas Poļitkovas un Aleksandra Ļitveņenko minēšana un viņu atbalsts šai teorijai – un nav noslēpums, kādu galu abi minētie atrada. Vairākos gadījumos žurnālists pats ir bijis klāt un piedāvā savu skatījumu uz lietām, to pašu Maskavas ķīlnieku krīzi vai Čečenijas otro karu.

Stāstījums par tā saucamajiem “teoristiem” ir izklāstīts īstu cilvēku īsto stāstu veidā. Vietās, kur fakti nav zināmi, autors tā arī pasaka, maz nodarbojoties ar spekulācijām, tāpat kā netiek norādīts uz acīmredzamām sakarībām, atļaujot lasītājam pašam veidot savu viedokli. Protams, ir izjūtams smags spiediens par labu viedoklim “Krievija un FSB šo karu inscinēja”, bet tajā pašā laikā ir parādīts, ka arī čečenu kaujinieki nav balti un pūkaini. Autoram izdevies novilkt robežu starp civiliedzīvotājiem un kaujiniekiem, ko pasaules sabiedrībai parasti neizdodas izdarīt (Piemēram, “visi musulmaņi ir teroristi”, politika). Dzīvi uzzīmētie portreti, vienalga, vai tā būtu Beslanas skolas skolnieku māte vai kaujinieku grupas vadītājs, piedod grāmatai ļoti cilvēcisku seju, padarot abstrakto karu par reālu karu ar reāliem cilvēkiem. Sieviete, kuras dēls un vīrs gāja bojā sprādzienā tirgū, un kuru līķus varēja atpazīt tikai pēc mašīnas, kurā tie sēdēja, ir reāla. Beslanas skolā nošautie bērni ir īsti. Un tas patiesībā nav nemaz tik tālu no mūsu namdurvīm.

Lai gan autors skar vairākas svarīgas tēmas, piemēram, tautas saucienus pēc neatkarības, neskaitāmas ķīlnieku krīzes, vērš uzmanību uz čečeniem kā cilvēkiem ar savu kultūru un pasaules vīziju, norāda, ka liela daļa sprādzienos vainīgo ir uz brīvām kājām un, iespējams, pie varas, dod daudz faktu, kas pierāda augstākminēto, autors nedod atbildes. Pirmkārt, šķiet tamdēļ, lai saglabātu lasītājā ilūziju, ka pie sava antikrieviskā viedokļa viņš nonācis pats. Otrkārt, kā saka autors pats:

“Čečenijas kara cēloņu kamolu, visticamāk, līdz galam varēs atrisināt tikai nākotnes vēsturnieki. Viņi, brīvi no pašreizējo stereotipu ietekmes, noskaidros, kurš un kāpēc zem Maskavas mājām nolika heksogēna maisus, kurš izprovocēja M. Baravjevu ieņemt teātri, kurš aizsūtīja N. Kulajevu uz Beslanu…”

PĒCGARŠA

Kopumā – nosaukums neliek vilties. Šur tur tieši, šur tur starp rindiņām autors pauž savu ilgos gados veidoto pārliecību, pamato to ar faktiem un dod savu artavu arī klasiskajām kara reportāžām – pāris skumji stāsti, cilvēka seja katrai militārajai pusei, kopējā ienaidnieka tēls un pāris fotogrāfijas, kuras parāda čečenus – šaušalīgos teroristus, kā izsakās Krievija – smaidīgus un laimīgus ar kalašņikoviem rokās. Bet blakus tiem kalašņikoviem ir sieviete. Nu, un tagad domājiet, ko gribat – bija Baravjevs ģimenes cilvēks vai auksts slepkava, kurš atšaudījās, dzerot viskiju, pa taisno no kakliņa? Jeb to slepkavas tēlu radīja kāds cits, pēc līdzības ar sevi?

Musulmaņi alkoholu nedzer un Baravjevs bija musulmanis.

 

Kopumā – četras zvaigznes. Īsti kur piesieties nebija, bet elpa arī neaizrāvās.