atskats. personīgi.

Man ir 19. Pēc 16 dienām svinēšu (vai pavadīšu) savu 20. dzimšanas dienu. No vienas puses – skaitļiem nav nozīmes. No otras puses – pat, ja es nodzīvotu simts gadus, kas tā pavisam noteikti nebūtu (destruktīvs dzīvesveids, destruktīva pasaule un reizumis destruktīva apziņa, vai drīzāk – destruktīvs universs), drīz būs pagājusi piektdaļa man mūža. Tā piektdaļa, kurā tīri fiziskā ziņā jāizaug, jāpabeidz vidusskola, varbūt jāiemīlas, jāslauž sev sirds, jāpārdzīvo depresīvs pusaudža vecums, jāsāk sevi apzināties, jāsāk pieņemt izvēles, jāpaspēj zaudēt sava idenitāte un tās vietā pieņemt jauna. Jāpaspēj uzkāpt augstu, lai varētu nogāzties, jāpaspēj domāt – es zinu visu, lai attaptos, ka nesaproti neko. Varbūt jāpaspēj satikt cilvēks, kuru šķiet, varētu apprecēt, un tad jāpalaiž vaļā, jo tā jau ir. “Man ir tikai 19, atceries to” cik bieži esmu izmetusi šos vārdus, lai attaisnotu kaut ko sevī. Kaut kādu nopietnības trūkumu, kuru pati izjūtu, kad skatos acīs cilvēkiem, kuri varētu būt tik nozīmīgi, bet kuru vērtību es samazinu, sakot, ka man ir tikai 19, kas zina, kur es būšu pēc gada, vai diviem. Nu ja, tepat vien, uz šī planētas vien eksistēšu, tāda vai citādā veidā, globalizācija mūs ir novedusi tikt tālu, ka, ja kabatā ir gana daudz naudas, tu vari būtu ņujorkā, kamēr pārējie izklīduši kaut kur eiropā, bet tas nenozīmē, ka jūs viens otru zaudēsiet. Bet tā jau ir, slēpjoties no sāpēm, tām hipotētiskajām, kuras pašam šķiet, jau jūti uz savas ādas, ir vieglāk cilvēkus izmest no savas dzīves. Visi tie scenāriji, kuri nekad nepiepildīsies, bet kuri jau ir uzrakstīti tavā galvā, šķiet reālāki par īstiem vārdiem un saullēktiem. Jo tavā scenārijā saules vairs nav, un nez kādēļ, tu tici, ka tavs scenārijs ir tas īstais.

Reizēm man šķiet, ka nemaz nevajag tos scenārijus rakstīt, jo nekas nepārspēs realitāti. Lietas, kuras ir reālas tikai Holivudas filmās, pēkšņi kļūst par ikdienas realitāti un patiesību, un ko tad, kā tālāk, kā reaģēt, tāpat, kā uz sudraba ekrāna? Vai var maz citādi? Es apgūstu emocijas, tāpat kā savulaik apguvu valodu, no pasaules sev apkārt. Vai cilvēks maz māk dusmoties? Mans tēvs mēdza nogrūst lietas no galda, kad kaut kas negāja, un cik gan bieži es vēlākos gados neesmu triekusi pret sienu krūzes, spilvenus un jā, arī pudeles, kad gribas dusmās kliegt. Bet mūsu ģimenē dusmās nekliedz. Kliedz tikai tad, ja ir uz ko kliegt. Un pārāk bieži nav. Laikam jau labi, ka tā. Parasti jau sanāk tā, ka pa ceļam pagadās kāds, kurš nemaz nav vainīgs. Vai kāds kurš ir svarīgs, un tad tikai noskaties, kā pa vīlēm irst draudzības un attiecības, kā pāris vārdi, skatieni un nepievaldītas emocijas pārgrūž kādu citu pāri malai. Nedrīkst tā. Visiem sāp. Reizēm gan gribas to aizmirst. Mums patīk slīkt skumjās, jo tā ir vieglāk. Peldēšana prasa spēku.

Es vienmēr esmu rakstījusi. Kad biju maza. Kad paaugos. Kad man šķita, ka visa pasaule ir pret mani. Kad man šķita – es esmu vienīgā tāda, ar draņķīgu dzīvi, kura nemaz nebija tik draņķīga. Rakstīju, kad biju skaidrā, un rakstīju, kad nebiju. Rakstīju vārdus uz salvetēm, zem zīmējumiem un gleznām, rakstīju vārdus neskaitāmās kladēs, word dokumentos, blogos, savā galvā (tur tie vienmēr izskatījās labāk, nekā uz papīra), rakstīju starpbrīžos, skolas kladēs, rakstīju, jā, uz sienām, rakstīju uz savas ādas. Kādā mirklī jebkas var būt pildspalva un jebkas var kļūt par papīru. Rakstīju stāstus, kurus nekad nepabeidzu, dzejoļus, kurus nekad nepārlasīju. Un labi ka tā.

Tomēr tagad, gandrīz katrs teikums, kuru lasa, atsauc atmiņā dienas, stundas, minūtes no dzīves, kuras tobrīd šķita tik svarīgas. Katrs teikums, kurš it kā nepasaka neko, bet kurus lasot, man atveras vesela pasaule. Nekas nemaz nav mainījies. Periodiskums eskistēja tad un eksistē arī tagad.

Kaut kad 2008. gadā es beidzu kādu stāstu ar vārdiem “un viņi bija laimīgi. kā jau cilvēki, kuriem viss izdodas

2009. gada 18. novembrī es vēlējos, “kaut atmiņas varētu nodzēst tik viegli, kā cigaretes”. (Man bija 14.)

28. jūlijs. 2010. gads “bet es saku, ka mēs esam dzimuši, lai būtu laimīgi. ir tikai jāmāk pārkāpt pāri nelaimēm, skumjām, niknumam un sāpēm. izcīni cīņas, nevis aizej tām garām, brien cauri purvam, nevis meklē apkārtceļu. nezaudē laiku.

2011. gada pavasaris “man  bail no vientulības. laikam tāpēc es mēģinu mīlēt, pat nezinot, vai tā ir mīlestība

2012. gada 20. augusts “es esmu laimīga“.

2012. gada 6. decemberis “un es skaitu laiku cigaretēs

21. decembris, 2012. gads “Agrāk man vajadzēja nakti, lai aizbēgtu no dzīves. Tagad es atgriežos dzīvē, lai aizbēgtu no nakts

2013. gada janvāris “man patīk sevi lauzt, atceroties to, kas sāp, jo šķiet, tā būs vieglāk dzīvot tālāk, nevis ieskaidrot sev, ka viss ir kārtībā un tad vienā rītā pamosties un saprast, ka nekas nav kārtībā, tu esi dzīvojis ilūzijā pats par sevi

2013. gada marts “mēs dzīvojam upuru pasaulē, kurā neviens nav atbildīgs, bet visi ir cietuši, un mēteļu vietā mums skapī krājās skeleti

2013. gada novembris “es rakstīju komēdiju, sanāca traģēdija, un beigās, kad pārlasīju, izrādījās, tā ir tikai mana dzīve

2014. gada pavasaris, varbūt vasara “es zinu, man būtu sevi jāsalauž, bet sasodīti bail.”

2014. gada 2. jūnijs “the only fear is that i might fall in love with the place, but the place might not love me.”

Jau sen es zināju, ka rakstu tad, kad ir skumji. Jau sen to cenšos mainīt. Un nemainu, varbūt nemaz tā īsti necenšos. Jau sen domāju, vai vispār ir vērts rakstīt. Vajadzētu tam iedot kādu struktūru, pievienoto vērtību, lai lasītājs arī kaut ko iegūtu. (tik daudz nepublicētu bloga ierakstu, lai nepiesārņotu pasauli ar liekiem emociju uzplūdiem).

Manam WordPress šodien aprit četri gadi. Pa šiem četriem gadiem daudz kas ir noticis. Pa šiem septiņiem gadiem daudz kas ir noticis. Tomēr papīrs nestāsta visu. tas stāsta skumjo. Nesaprasto. Un tikai retu reizi uzpeld teikumi, kuri tobrīd stāstīja par laimi. Daži joprojām stāsta. Bet daži ir pārvērtušies par nelaimīgajiem scenārijiem. Varbūt tādēļ, ka tādu biju jau uzrakstījusi savā galvā. Trīs lietas, labas lietas. Vispirms tu skumjas iedomājies, tad tās izdzīvo, un tad tās izliec uz papīra. Un tāpat neko neiemācies. Un tad to atkal izliec uz papīra. Jo papīrs pacieš visu. Varbūt ne nejaušs vai jaušs lasītājs. Varbūt arī ne papīrs.

Bet tie vārdi, melns uz balta, liekas īstāki. Tas liek noticēt, ka tu nedzīvo tikai savā galvā. Ka patiesībā, tu eksistē, un katrs rīts, katra nakts, katra kafijas krūze un katra rēta ir īsta, nevis izsapņota. Ne jau tamdēļ, ka neekistēt būtu tik baisi. Baisi šķiet tas, ka arī visas skumjās lietas eksistē tikai manā apziņā.

 

 

Advertisements

Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika

BD-titullapa

… dievus nekur nemanīja. Arī tie bija ņēmuši kājas pār pleciem.

Kā saka grāmatas aizmugure, Anja Snellmane ir “viena no Somijas pazīstamākajām mūsdienu rakstniecēm, viņas romāni jau trīsdesmit gadus ierindojas visvairāk lasīto grāmatu sarakstos Somijā un ir plaši tulkoti”. “Balkonu dievus” (2010) Latvijā 2013 izdeva “Mansards”, Zanes Balodes tulkojumā ar Somijas Literatūras informācijas centra atbalstu. Grāmatai ir 262 lapaspuses, glīts vāks, divas lapaspuses paskaidrojumu (par maz), vietumis savāds somāļu-arābu valodas mistrojums, divi galvenie tēli un klasisks, līdz galam nesaprotams sižets.

Pēc tam, kad biju izlasījusi Andreja ierakstu par šo grāmatu, nolēmu – kaut kad jāizlasa, un kaut kad pienāca pateicoties “Valters un Rapa” akcijai “Iededz gaismu”, kad kopā ar vēl pāris grāmatām, manās mājās nonāca arī šī. Kopumā galvenās tēmas – multikulturāla sabiedrības, identitātes meklēšana, aizspriedumi, integrācija – šķita interesantas un jebkurā gadījumā aktuālas.

Turpināt lasīt “Balkonu dievi – stāsts par integrāciju, kas nenotika”

Vai tu šodien jau pajokoji par holokaustu?

Hol_041

Ja jūs novērtējat Domu laikuma 8 arhitektūru vai Latvijas radio kā tādu, varbūt kādreiz esat pagājuši garām Dzelzceļnieku skolai Abrenes ielā 2, tad ļaujiet man jums pastāsīt kādu stāstu. Pauls Mandelštams bija dzimis 1872. gadā, Zagori, Lietuvā, tuvu Latvijas robežai, vēlāk mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un ieguvis grādu arhitektūrā. Uzbūvējis vairāk nekā 70 ēku Rīgā, ieskaitot to pašu Latvijas radio ēku, projektējis divas kapsētas, skolas, sinagogas. P.Mandelštams bija ebrejs, un tikai tamdēļ arhitekts, kurš meistarīgi sajauca jūgendstilu ar jūdaismu, gāja bojā vācu okupācijas laikā.

Pauls Mandelštams bija viens no tiem 94 tūkstošiem ebreju, kuri Latvijā dzīvoja 1935. gadā. 2014. gadā Latvijā dzīvo vairs tikai 9 tūkstoši ebreju. 66 000 Latvijas ebreju nogalināja nacisti.

1941. gada 23. augustā tika paziņots par Rīgas geto izveidi. Šausmas bija sākušās jau pirms tam. 4. jūlijā, kad tika nodedzināta Lielā Horālā sinagoga, un tajā dzīvi sadega vairāki simti cilvēku (vai es pagājis tai garām Gogoļa ielā?), bet ebreju sabiedrība turpināja ticēt, ka gāzes kameras un koncentrācijas nometnes ir tikai stāsti, leģendas, un ka dzīvot geto būs grūti, bet ka tas būs vieglāk, nekā paciest regulārus sitienus un pazemojumu. Viņi ticēja, ka dzeltenās zvaigznes reiz varēs noņemt no mēteļa, un ka neviens šo mēteli nemēģinās atņemt. Ticēja, ka kādu dienu, kaut vai tajā pašā geto viņi drīkstēs iet pa trotuāru, nevis notekām. Pat pēc pirmās “akcijas” viņi turpināja ticēt.

Redziet, cilvēkiem patīk ticēt stāstiem un cilvēkiem patīk stāstīt stāstus. Man patīk stāstīt. Es jums varētu pastāstīt par Rūdolfu Akoenu, Nīderlandes ebreju, kuru 1942.  gada 7. jūnijā nacisti bez tiesas nošāva nāvinieku nometnē.  Es jums varētu stāstīt par Zelmu Šepšelovitzu, dzimušu Kuldīgā, kura izglābās no geto pateicoties savai bērnības auklītei Ievai, bet kuru spīdzināja un izvaroja, un kura visu savu dzīvi atcerējās katra nacista vārdu. Varbūt labāk stāstīt jums par pusaudzi Sašu Semenofu, kura māte un tēvs tika nogalināti, bet jaunu mīlestību viņš atrada geto. 1943. gadā geto likvidēja, sievietes un bērnus aizsūtīja un koncentrācijas nometnēm, vai nogalināja tuprat uz geto ielām. Bija ziema, un asinis plūda pa sasalušo zemi. Sašas meitene Rita, kura bija stāvoklī,  tika nogalināta otrās “akcijas” laikā.

Es varētu stāstīt arī par liepājnieku Georgu Švābu, viņa māte bija čelliste. Viņa tēvu Arkādiju apcietināja nacisti. Cietumā viņu smagi piekāva un izsita acābolu. Kamēr viņš to meklēja pa zemi, nacisti viņu nošāva. Piecas nedēļas pirms savas nāves Arkādijs apgalvoja, ka nacisti nav spējīgi uz tām zvērībām, kuras tiem piedēvēja. Viņš pat piedalījās vāciešu sagaidīšanas komitejā, kur viņam apsolīja, ka ebrejiem nav ko uztraukties. Georgs nonāca Liepājas geto, tad koncentrācijas nometnē. Vēl būdams bērns, Georgs bija spiests skatīties publiskos nāves sodus. Viņš izdzīvoja, un 1947. gadā satika savu māti, Klāru. Murgi sāka viņu vajāt tikai pēc holokausta.

Es varētu pastāstīt arī par kādu sievieti, kura ieradās no Polijas Rīgā, jo cerēja uz labāku dzīvi, iemīlējās, viņai piedzima bērns. Bērnu nācās atdot svešai ģimenei, jo nāca nacistu okupācija un represijas. Tā sieviete pati gāja bojā koncetnrācijas nometnē Salaspilī. Viņas vīrs pēc izbēgšanas no geto un ilgas slēpšanās atguva savu bērnu un pārcēlās uz Izraēlu, kur aprecējās vēlreiz. Tās polietes meita atgriezās Latvijā, un veidoja savu ģimeni šeit, lai cik sāpīgas nebūtu atmiņas, viņa ticēja, ka šeit ir droši.

Bet cilvēkiem nepatīk šādi stāsti. Cilvēkiem patīk citādi stāsti, krāsaini un ar laimīgā beigām, tādi, kuri neatstāj sliktu pēcgaršu. Cilvēkiem patīk teikt, ka holokausts neeksistē. 20 pasaules valstīs tas ir kriminālpārkāpums. Austrijā par holokausta noliekšanu draud trīs gadu cietumsods. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki neturpina šo jauko tradīciju – smazināt holokausta nozīmi caur noliegumu vai humoru. Varbūt tā ir vieglāk? Varbūt tas palīdz neaizmirst? (Bet Latvijā šāda likuma nav – drīkst apšaubīt gan holokaustu, gan padomju represijas, tā kā – droši!)

Cik daudz jokus par ebrejiem jūs zināt? Cik daudz jokus par holokaustu esat dzirdējuši? Cik bieži par tiem esat smējušies? Cik bieži esat izmantojuši vārdu “holokausts” nevietā? Un cik bieži jūs iedomājaties, dzirdot šādu joku, ka tie seši miljoni nav tikai skaitļi? Cik bieži jūs aizdomājaties, ka aiz katra tā joka stāv kāda nāve, kāds stāsts, kāds cilvēks, kurš juta, tāpat kā jūtat jūs un es? Es jums iedevu pāris vārdu, atcerieties tos.

Vai tavi vecvecāki cieta izsūtīšanās, tika apcietināti, mocījās GULAGā? Jā? Nu, tad lai to neaizmirstu, pajokosim par to, jo tā jau cilvēki dara. Lai cilvēki neaizmirst, ir jājoko par lietām, tās jāpadara par vieglu smieklu devu. Un nekas, ka traģēdijas upuri no tā cieš, nekas, ka viņu ciešanas tike reducētas līdz trīsdesmit sekunžu garai anekdotei. Ziniet ko, varbūt jokosim par holokaustu katru dienu! Lai neaizmirstu, jo tā mēs novērsīsim tā atkārtošanos. Ziniet ko, jokosim par okupāciju, par Zolitūdi, par 11. spetmebri, par Ukrainu, par cilvēkiem, kurus nogalināja Vjetnamas karu laikā, par cilvēkiem, kuri mira darba nometnēs Ķīnā! Par visiem un pēc kārtas, jo šie notikumi ir svarīgi, sāpīgi un tie ir jāatceras, un kā gan citādi to izdarīt, ja ne caur jēliem jokiem?

Jūtaties neērti, jokojot par GULAGu? Nu pēdējais laiks mest kautrību pie malas, galu galā, tas nebija diži senāk par holokaustu. Un, protams, GULAGs ir katras Latvijas ģimenes personīgā realitāte, personīgā rēta un sāpes, bet ziniet, holokausts arī ir Latvijas realitāte, Latvijas ģimeņu katastrofa. Nav iespējams pateikt, vai tā cilvēka, kurš tev stāv blakus, vecvectēvs nebija spiests izrakt pats sev vai saviem draugiem kapu, vai viņš netika nošauts Rumbulā, Salaspilī vai Mežparkā. To nevar zināt, bet to nevar ignorēt. Holokausts ir Latvijas realitāte. Masu kapi ir Latvijas realitāte. Un, ja reiz pieņemams šķiet humors par šo realitāti, tad pavisam pieņemam jābūt humoram un noliegumam par pārējām Latvijas un pasaules realitātēm. Visu vai neko.

Un nākamo reizi, kad joks par holokaustu liekas tīri vietā, atcerieties savus tuviniekus, kuri cietuši no okupācijas režīmiem, un pajokojiet arī par viņiem. Un atcerieties cilvēkus, par kuriem tiek jokots:

  • Tsipora Edelberga, dzimus Aizputē, mirusi Aušvicē.
  • Zans Bermans, dzimis Rīgā, nošaut Rumbulā. Mihails Zviks, dzimis Liepājā, nošauts Liepāja. Pēdējais, ko viņš redzēja, bija jūra.
  • Jakovs Jevelsons, dzimis Priekulē, izbēdzis no geto, 1942. gadā nogalināts.
  • Rafaels Feldhuns, sava laika slavenākais filantrops, dzimis Rīgā, mācījies Sant-Pēterburgā un Bonnā, nošauts Rīgā.
  • Aleksandrs Gurvičs. Pianists. Miris 1942. gadā.
  • Edgars Tāls, viens no labākajiem Rīgas pianistiem. 1941. gadā nogalināts geto, “akcijas” laikā.
  • Arhitekti, ārsti, inženieri, mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, pārdevēji, baņķieri, rabīni, skolotāji, cilvēki, kur cīnījās Latvijas armijā par Latvijas vārdu.
  • Vēl 66 000 Latvijas ebreju
  • Aptuveni 19 000 ebreju no Austrijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Čehijas, kuri tika nogalināti Latvijā
  • Nezināms skaits cittautības pārstāvju, komunistu, garīgi atpalikušu cilvēku, homoseksuāļu
  • Un tie seši miljoni, kuri tika nogalināti visā Eiropā kopumā.
  • Tie 13,9 miljoni ebreju, kuri šobrīd dzīvo pasaulē, un kurus visus skāra holokausta traģēdija (1939. gadā pasaulē bija 17 miljoni ebreju)

Un aizejiet uz geto muzeju. Un varbūt pasmajieties tur, veroties to cilvēku portretos, kuru nāve deva materiālu veselai joku nišai. Aizejiet uz Lipkes muzeju Ķīpsalā un pasmejieties tur. Varbūt aizjiet uz ebreju kapsētu, veco vai jauno, un vēl pasmejieties tur. Un tad aizejiet uz Okupācijas muzeju, un pasmejieties arī par tām traģēdijām.

Jo joki taču liek cilvēkiem atcerēties.

1 no 5

Ir dažas tēmas, par kurām mums nepatīk runāt. Viena no tām ir izvarošana – vārds, kuru pat negribas izrunāt skaļi. Tomēr ir nepareizi nerunāt, kad pasaulē viss notiek tik greizi. 1 no 5 sievietēm ir  izvarota. 1 no desmit sievietēm piedzīvo seksuālu uzbrukumu līdz 20 gadu vecumam. 43% sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu uzbrukumu savas dzīves laikā. Vai tā ir pasaule, kurā mums būtu jājūtas droši, kurā meitenēm jau no mazotnes ir jājūtas kaut kādā veidā vainīgām par to, ka viņas ir meitenes? 

Emma ir mākslas studente, kura mācās Kolumbijas universitātē. Ja tu šobrīd pastaigātos pa Kolumbijas universitātes gaiteņos, redzētu jaunu, skaistu meiteni, kura līdzi nēsā matraci no savas kopmītņu istabas. Pareizi, tā ir performance, nevis izmisīgs meklējums kur palikt pa nakti, un tās nosaukums ir “Carry that weight”.

Ir tikai dažas vietas, kur līdz galam vajadzētu varēt justies droši. Viena no tām ir tavas mājas vai istaba. Emmai šī vieta tika atņemta. Otrajā mācību gadā viņu izvaroja pašas kopmītņu istabā, pašas gultā, un kopš tā laika viņa vairs nespēj justies droši, un pārdzīvojuma svars nekur nav pazudis. Par uzbrukumu Emma saņēmās ziņot universitātei tikai vairākus mēnešu vēlāk, kad tas pats puisis uzbruka vēl vienai meitenei kopmītnēs, un Emma saprata, ka klusējot pakļaus briesmām vēl vairāk studentes. Tas nebija viegls lēmums.

Pasaulē, kurā viss ir pareizi, puisi pēc diviem uzbrukumiem būtu sodīts. Tā vietā viņš joprojām dzīvo universitātes kopmītnēs, mācās, un Emmas sūdzība, kā arī vēlāk apelācija, ir noraidītas. Emmai tika atņemta drošības sajūta, policijā viņu nosauca par meli, piespieda vairākas reizes punktu pa punktam iziet cauri notikumiem, pat uzzīmēt “shēmu”. Viņas draudzeni, kuru Emma bija pieaicinājusi kā liecinieci, apsūdzēja par privātuma pārkāpšanu, un kā sodu lika uzrakstīt divus notikuma aprakstus – vienu no viņas pašas skatu punkta, vienu no Emmas izvarotāja skatu punkta. Viņai bija jāuzraksta notikuma atstāsts no draudzenes izvarotāja skatu punkta. Un pēc visām sarunām, pratināšanām un pārdzīvojumiem, policija komentēja, ka Emma pati ielaidusi puisi istabā, un tas neesot tas, kā izvarošana notiek. Redziet, uz katru izvarošanas gadījumu policija saņemot 20 neīstas sūdzības. (Un tā nav tikai ASV policijas attieksme, līdzīgu atbildi jūs dabūsiet jebkur). Un šo neīstu sūdzību dēļ esot jāpieņem stingri mēri. Rodas sajūta, ka policijā neviens nav dzirdējis, ka izvarot var arī vīrs vai tuvs cilvēks, un tam nav nekāda sakara ar to, vai meitene atvēra durvis savam universitātes biedram vai nē. Vai patiešām  mums tagad jādzīvo pasaulē, kur mēs ieslēdzamies istabā, izejam ārā tikai gaišajā dienas laikā un nepaliekam ar vīrieti istabā divatā, jo tad – tā ir mūsu vaina? Vai patiešām meitenei policijā ir jāskaidro, kāpēc viņa nav bijusi spējīga pretoties uzbrucējam? Varbūt tā ir mūsu vaina, ka visu dzīvi neesam apmeklējušas sporta zāli, lai pasargātu sevi? Vai sievietei sava dzīve ir jāpakārto vienai centrālajai asij – netikt izvarotai?

Emma vīlās gan policijā, gan universitātē, kas nav izteikusi komentārus par šo gadījumu. Kolumbijas universitātes kopmītnēs šādi gadījumi nav retums, bet… bet. Studente nepadevās, matraci no savas kopmītņu gultas viņa nēsā līdzi visur un vienmēr, un nēsās viņu līdzi tik ilgi, kamēr viņas izvarotājs mācīsies Kolumbijas universitātē. “Šī performance varētu ilgt vienu dienu un tā varētu ilgt līdz manai absolvēšanai” komentē pati Emma. Kopš izvarošanas ir pagājušas divi gadi, bet ar savu stāstu publiski iziet sabiedrībā Emma bija spējīga tikai tagad. Viņas universitātes laiks, kuram būtu jāsastāv no ballītēm, draugiem un mācībām, mūžīgi būs apzīmogota ar pieredzi, kura nevienai sievietei, vīrietim un bērnam nekad nebūtu jāpiedzīvo.

Kas vainas mūsu pasaulei, ka tā pārvērtusies par vietu, kur tev jājūtas apdraudētai tikai tamdēļ, ka esi sieviete?

Pirmkārt, upuru vainošana. “Viņas apģērbs mani izporovocēja”, “Sievietēm vajadzētu ģērbties tā, lai neprovocētu”. Lielbritānijā tika publicēta valdības sponsorēta reklāma “1 no trim izvarošanām notiek, jo upuris bija lietojis alkoholu”. NEPAREIZI. Trīs no trim izvarošanām notiek, jo izvarotājs pieņem lēmumu izvarot. “Nestaigājiet pa tumšām vietām”, “Nepārvietojieties vakaros vienas”, “Nedzīvojiet aizdomīgos rajonos”, “Piesedzieties”, “Neuzvedieties izaicinoši”, “Uzmanieties no tukšām kāpņu telpām”, “Nedzeriet”. Pasaule prot pamācīt sievietes, kā uzvesties, lai netiktu izvarotas. Bet vienmēr būs kāda meitene, kura dzīvos tajā sliktajā rajonā, kurai būs jānāk vēlu no darba, kurai būs naktī jāstaigā gar tumšām vārtrūmēm, kuru vienmēr nepavadīs mājās. Un tā meitene obligāti nebūs kāda tāla, nepazīstama svešiniece – vienmēr ir patīkamāk domāt, ka tomēr tā bija upura vaina, ka viņam uzbrūk, jo tas rada sajūtu, ka esi pasargāts, jo tu jau nu tā neuzvedies. Tā meitene var būt tava draudzene, māsa, meita, tā meitene vari būt tu pati. Un tad kad tava māsa, meita vai draudzene aizies uz policiju, lai ziņotu (un tam vajag daudz drosmes), viņa, iespējams, saņems tādu pašu attieksmi, kā Emma. Kad personu aplaupa, viņam neuzdod jautājumu “Kā tu biji ģērbies?”, bet nez kādēļ tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, kuru uzdod policija sievietei, kura ziņo par uzbrukumu. Nākamais seko “Vai bijāt dzērusi? Lietojusi narkotikas?” un tikai pēcāk seko jautājumi par uzbrucēju. It kā no pirmajiem jautājumiem tiktu izvērtēts, vai tu biji vai nebiji vainīga pie tās, kas notika.

Tāpēc sievietes neziņo. Pietiek jau ar to sajūtu, to kaunu, kas ir pārņēmis, lai vēl gribētos piedzīvot ko tādu policijas iecirknī, ietu cauri visai tiesas sistēmai, un beigās redzētu, kā apsūdzības tiek nosauktas par “safabricētām”.

No upuru vainošanas automātiski izriet otra problēma – sievietēm māca, kā netikt izvarotām, bet cilvēkiemnetiek mācīts, kā neizvarot. Pat valdības brīdinājuma plakāti kaut kādā veidā attaisno izvarotāja rīcību, piemēram, ja sieviete ir bijusi dzērusi, ziniet, tā ir viņas pašas vaina. Nē, nav. Pat ja viņa nav spējīga pakustēties, nevienam nav tiesības to izmantot.

Izvarošana nav kompilemtns. Tam nav nekāda sakara ar to, kas tev mugurā, un nē, sievietei vienmēr nav jāģērbjas tā, lai varētu aizbēgt. Nebūtu. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kur dažu vīriešu dēļ mēs jūtamies apdraudētas no visiem vīriešiem. Un cik daudz tev apkārt ir tādu meiteņu kā Emma? Tu nekad neuzzināsi, un ne jau visas sievietes būs gatavs iznest savu stāstu prožektoru gaismā.

You can tell me “not all men.”
every woman knows that.

But when the weight of a single man
crushes her into the mattress
and extinguishes the light from her eyes,
there is no statistic
or trend
or clever saying
that can stop her from feeling the burn of his touch
in every man’s gaze.

So maybe, to you, it’s one man.
But for her, it is all.

/-M.H., It Doesn’t Matter/

 

 

 

 

 

par bailēm. vai par karu.

Israeli-soldiers-cross-ba-001

Šī ir mana kārtējā kaprīze salikt galvā domas.

Šodien Gazas joslā uzausa jauna cerība – maldīga, ja kāds jautātu, jo ne velti šis ir bijis trešais Gazas karš pēc kārtas, ne velti Izraēla nekad nav atzinusi Palestīnas robežu, ne velti Izraēlas propaganda turpina apgalvot, ka 1948. gadā Izraēla un Palestīna bija viena valsts, jo divas valstis nekad neesot eksistējušas. Ne velti vienmēr ir izgāzies divu valstu risinājums – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Jeruzalemi sadalīt nav tik viegli, un trešais Gazas karš varbūt sagrāva vairāk māju, bet nemainīja cilvēku uzskatus. Varbūt skaisti izskatās tas, ka Palestīnas oficiālā vara drīkstēs atgriezties Gazā, ka Izraēla ievieš zonu, kurā neievedīs savus militāros spēkus. Jā, ir labi, ka Hamaz, šķiet, vairs nav varas pār Gazas cilvēkiem, ka Hamaz ir novājināts gan militāri, gan politiski. Man gribētos ticēt, ka beidzot ir pienākusi tā diena, kad bērniem Gazā vairs neliks paņemt rokā granātas un uzbrukt IDF kareivjiem, man gribētos ticēt, ka nekad vairs nenāksies meklēt kritušo IDF kareivju sarakstos pazīstamus cilvēkus, gribētos ticēt, ka Gazas iedzīvotājiem vairs nekad nebūs jānoraugās, kā F17 ar vienu bumbu iznīcina kvartālu. Gribētos ticēt, ka neviens tunelis Gazā netiks uzcelts ar tiem materiāliem, kurus tagad atkal var ievest Gazā (Gazas blokāde noteica, ka aizliegts gazas sekotrā ievest konstrukciju materiālus, Izraēla to pamatoja ar “Hamaz tos izmantos terorismam”.). Gribētos ticēt, ka Palestīnas vadība spēs nodrošināt Gazas iedzīvotājus ar pārtiku, zālēm ūdeni un atbilstošu dzīves līmeni.

Gazas iedzīvotāji sāka noticēt Hamaz solījumiem, kad dzīve kļuva nepanesama. Kā jau vēsture ir parādījusi – cilvēki labprāt ļaujas totalitāram režīmam vai vismaz gatavi atdot daļu savas brīvības, ja ekonomiskā situācija valstī kļūst nepanesama. Mežonīgā inflācija Vācijā (dolāra kurss mainījās par desmitiem tūkstošu marku dienā) noveda pie nacionālsociālistu varas, Hitlera un Otrā pasaules kara. Vācijas iedzīvotājiem pēkšņi kļuva pieņemam ideja par vardarbību, ebreju izstumšanu un pazemošanu, jo viņi paši baidījās krist zemāk, nekā atradās jau tajā mirklī. Vācijā pašnāvības bija normāls gadījums, par to neviens vairs nebrīnījās, un jā, tas ir mirklis, kad cilvēki ir spējīgi atdot brīvību un veselo saprātu, un tieši tas notika ar Gazu un Hamaz.

Tiesa, tagad Hamaz ir prom, vismaz uz papīra tā būtu jābūt. Visam būtu jābūt skaisti, ar oficālo0 valdību un tālākām sarunām par… par ko? Divu valstu risinājumu? Palestīnas oficiālā valdība arī pretendē uz Jeruzalemi, un Izraēla jorpjām nav gatava atzīt Palestīnas tiesības. Viņi piekristu divu valstu risinājumam tikai bez Jeruzalemes un vēl justos kā labdari, kas atdāvinājuši savu zemi Palestīnai – valstij, kura, pēc oficiālās propagandas, nekad nav eksistējusi.

Kas notiks realitātē, ir grūti paredzēt. Es gan neticu, ka šis būs pēdējais Gazas karš. Kad pateicu, ka šodien beidzās Gazas karš, sekoja atbilde “Gaza ir iekarota?”, un tiesa, tas, šķiet, būtu vienīgais gadījums, kad varētu teikt – ar Gazu vairs netiks karots. Jo nebūs par ko karot, Gazas iekarošana nozīmētu milzīgu gruvešu joslu, par kuru kādu dienu karotu Ēģipte un Izraēla, jo valstu vadītājiem patīk atkārtot tās pašas kļūdas, kādas reiz jau izdarītas. Patiesība jau Gazas josla vienmēr ir upura statusā, tāds kā civiliedzīvotājs starp diviem karavīriem. Kā Latvija starp nacistisko Vāciju un Krieviju. Reizēm Gazai neveicās būt starp Ēģipti un Izraēlu, citrreiz starp Izraēlu un Hamaz, un starp karu periods ir pārāk īss, lai Gaza spētu sevi nostiprināt.

Es negribu pamosties tajā dienā, kad puiši ar Jericho 941 rokās staigās pa Gazas drupām. Kā gan kāds sevi tajā dienā vēl uzdrīkstēsies saukt par izraēli? Bet es negribu pamosties arī tādā rītā, kad pusi Tuvo austrumu pārņēmusi Islāma valsts. Negribu pamosties dienā, kad cilvēki bez valsts atkal spiesti paņemt rokā savus koferus un vērtslietas, jo vēl kāds ģēnijs nācis klajā ar kārtējo “risinājumu”.

Kas notiks ar Gazu? Varbūt izaugs paaudze, kura nezinās, kā tas ir – palikt bez mājām, jo zem tām apraktas raķetes? Varbūt Izraēla izaugs bērni, kuri nezinās, kā tas ir, ka stundu pārtrauc raķešu uzlidojums. Varbūt kādu dienu Izraēla beigs izgudrot raķetes un šāviņus, kuri nogalina pēc iespējas vairāk cilvēkus. Varbūt kādu dienu būs paaudze, kura nezinās, ko nozīmē vārds “Hamaz”.

Nu ja, skaisti jau tā noticēt. Cik gadiem jāpaiet, lai mēs maz varētu aizmirst Minheni? Ir pagājuši 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara, bet rētas vēl nav sadzijušas. Minhenei arī vajadzēs simts, ja ne vairāk. Valsts, kura ir vien sešdesmit gadus veca, glabā katru traģēdiju un rētu daudz rūpīgāk nekā tās, kuras eksistējušas jau gadsimtiem.

Un, nav jau tik grūti izprovocēt pūķi. Viena raķete, un Izraēlas kaujas mašīna atkal sāks ārdīties.

Bet tikmēr, kamēr Gaza sapņo par skaistu nākotni, ar savu valdību, atjaunotām skolām un tīru ūdeni, Obama sūta uz Tuvajiem Austrumiem valsts sekretāru Džonu Keriju, lai savākut koalīciju pret Islamic State, un sāktu jaunu karu, jo Obamas plānā ir militārs risinājums. Šie vārid pēc Irākas paskaidrojumu neprasa.

Kamēr Izraēlā ģimenes laimīgi sagaida mājās savus puišus un vīrus no IDF, Ukraina sauc  “russian military boots are on Ukrainian soil” un lūdz ASV un EU palīdzību. ASV mierīgi atbild, ka necīnīsies (jo jācīnās taču Tuvajos Austrumos, un ja jau militārs konflikts starp Krieviju un ASV nesākās Aukstā kara laikā, tad tas nesāksies Ukrainas dēļ), EU tikmēr dara to, ko prot vislabāk – nosoda.

Un cik kari šodien sākās tavā dzīvē?

[vai tu jau uzrakstīji zīmīti “nododiet “x”, ja iešu bojā”. vai jau izdomāji, par ko nomirt frontē? vai jau izdomāji, kurā?]

Neklausieties. Nav jau tik traki. Dzīvojam taču Eiropā. Kopš 1945. gada šeit nav notikuši militāri konflikti, un būsim atklāti, Austrumeiropa taču nav tik vērtīga, lai izjauktu šo skaisto statistiku. Un sliktākajā gadījumā, mūsu galvaspilsētas robežzīme taču ir ļoti internacionāla un Ušakova kungs laipni ir paskaidrojis, ka to paturēs “jo mārketings”.

Kā studenti (topošie un esošie) pilis un bunkurus iepazina.

Paskaidrojums: Braucot ceļojumos kopā ar E. (agrāk sanāca biežāk), rakstu ceļojuma piezīmes mazā kladē, kura pamanījusies izpeldēties gan ūdenī, gan vīnā. Tieši uz vietas, vai ar stundas nobīdi no notikuma, tāpēc šis raksts sastāv no fragmentiem, un, iespējams, nav īpaši informatīvs. Ceļā devāmies trijatā. Piezīmes tūlīt pēc atgriešanās pārrakstīju uz datora, citādi rokraksts nesalasāms.

Protams, paliek jautājums, kāpēc šis tiek publicēts? Pirmkārt, jo varbūt tas ir interesanti. Otrkārt, jo es pazaudēju pagājušā gada ceļojuma piezīmes, un E. lika apsolīt, ka šīs publicēšu. Tā nu šeit mēs esam.

Turpināt lasīt “Kā studenti (topošie un esošie) pilis un bunkurus iepazina.”

Minhene. Kā Izraēla izauga par agresoru.

minhene

“Viņi ir dzīvi. Atkārtoju, visi 11 ķīlnieki ir atbrīvoti” ziņoja Reuters, un Izraēla atviegloti uzelpoja. Ģimenes apskāvās un raudāja. Kad Yossef Gutfreund sievai teica, ka tas jānosvin, viņa atbildēja – tikai tad, kad dzirdēšu vīra balsi. Svinības tā arī nekad nenotika, šampanietis netika atvērts un svētku drānu vietā nācās apvilkt melno.

Pirms Minhenes par Palestīnas neatkarības cīnītājiem (PLO) neatvēlēja vietu uz pirmā vāka. Pirms Minhenes Izraēlā plaši netika atbalstīta valdības nostāja “we will break their bones” – mēs salauzīsim viņu kaulus. Pirms Minhenes Eiropa nepazina reliģisko fanātismu un tā vardarbīgās izpausmes. Vieni no pirmajiem teroristiem-pašnāvniekiem Eiropā parādās 1972. gada Minhenes krīzē. Vasaras Olimpisko spēļu laikā teroristi no organizācijas “Black September” (Melnais septembris) saņēma ķīlniekus –  Izraēlas Olimpisko delegāciju (5 atlētus un 6 trenerus), pieprasot  atbrīvot vairāk nekā 234 Izraēlas cietumos ieslodzītos Palestīnas neatkarības cīnītājus. Minhenē veicamo operāciju “Black September” nosauca par godu diviem palestīniešu kristiešu ciematiem –  “Iqrit and Biram”. To iedzīvotāji tika iznīcināti 1948. gadā, dažādi avoti apgalvo, ka iespējamie uzbrucēji bija “Hagan” – Izraēlas aizsardzības spēku priekšteči. Kopumā kopš Izraēlas dibināšanas vairāk desmiti ciematu ir iznīcināti, vairākus simtus palestīnieši pameta paši, daļēji Izraēlas spiediena rezultātā. Tie nebija pirmie ciemati, kurus Izraēla tieši vai netieši iznīcināja. Skaitlis svārstās starp 48 – 72 ciematiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ nav apdzīvoti.

Minhenē bojā gāja 11 Izraēlas sportisti, viens Vācijas policists un 5 “Black September” dalībnieki. Krīzes laikā Olimpiskās spēles netika apturētas, karogs tika novilkts pusmastā, bet visu pilsētu pāršalca protesta viļņi. “Vai jūs jau esat aizmirsuši 17 nāves?” bija rakstīts uz plakātiem, bet protestētāju balsis pārspēja futbola fanu saucieni.

Turpināt lasīt “Minhene. Kā Izraēla izauga par agresoru.”

Jūrnieka stāsts

Pāris fragmenti no kāda jūrnieka stāsta. Viņa vārds ir Jespers, viņam varētu būt 22, viņš ir dānis. Viņa sirds pieder mūzikai, jūrai un sievietēm, kas mīl viņu lauzt un izmantot. Viņš mācās runāt ar pasauli un nebūt tāds sapņotājs, bet viņam nesanāk pārāk labi. 

Es patiesībā gribētu uzrakstīt viņa stāstu no sākuma līdz galam. Kā ir teicis Aristotelis, labs stāsts sastāv no trim daļām. Parasti man iztrūkst vidus. Šoreiz šķiet, iztrūkst visa, un ir tikai mazas daļas, kuras nevaru salīmēt kopā.

  Turpināt lasīt “Jūrnieka stāsts”