Kā studenti (topošie un esošie) pilis un bunkurus iepazina.

Paskaidrojums: Braucot ceļojumos kopā ar E. (agrāk sanāca biežāk), rakstu ceļojuma piezīmes mazā kladē, kura pamanījusies izpeldēties gan ūdenī, gan vīnā. Tieši uz vietas, vai ar stundas nobīdi no notikuma, tāpēc šis raksts sastāv no fragmentiem, un, iespējams, nav īpaši informatīvs. Ceļā devāmies trijatā. Piezīmes tūlīt pēc atgriešanās pārrakstīju uz datora, citādi rokraksts nesalasāms.

Protams, paliek jautājums, kāpēc šis tiek publicēts? Pirmkārt, jo varbūt tas ir interesanti. Otrkārt, jo es pazaudēju pagājušā gada ceļojuma piezīmes, un E. lika apsolīt, ka šīs publicēšu. Tā nu šeit mēs esam.

Turpināt lasīt “Kā studenti (topošie un esošie) pilis un bunkurus iepazina.”

Advertisements

Kara meli. Grāmata “Čečenija. Terorisma inscinēšanas rokasgrāmata”

file19197225_cecenijaL

TAS, KO SAUC PAR IEVADU

Nav nekāds noslēpums, ka es pēdējo, nu jau, šķiet, gadu, esmu iestrēgusi pie non-fiction vai, ja var tā teikt, dokumentālajām grāmatām. Par spīti tam, ka nesen apņēmos sākt “Grāmatu bingo”, joprojām pamanos lasīt grāmatas par politiku un/vai vēsturi. Lai gan man ļoti gribētos pastāstīt par “Striking back”, es ar šīs grāmatas stāstu jau sāku nogurdināt, tāpēc, pieķersimies pie pašmāju dokumentālajām grāmatām, jeb “Čečenija. Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata”.

Šī grāmata manās rokās nonāca sen, kad “Atēnas” grāmatu sērijai par vēsturi vēl nebija atlaižu laiks, un es tās nevarēju atļauties iegādāties tik lielos daudzumos, kā vēlējos, bet citām dokumentālajām grāmatām uz vākiem vienmēr bija lielas uzlīmes “50% procentu atlaide”. Kad to nopirku, grāmata nogulēja plauktā kādu gadu, tad es izlasīju pāris nodaļas, kaut kādā veidā izvilku grāmatu līdz galam, iespējams, neko nesapratu vai mani tas neinteresēja, un noliku atpakaļ plauktā. Nesen vectēvs sāka pārlasīt visas dokumentālās grāmatas, kuras saistītas ar karu, un tas iedvesmoja arī mani pieķerties ne pārāk biezajam stāstam par māju spridzināšanu un Čečenijas karu.

PAR AUTORU

 “Čečenija. Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata.” ir “karsto punktu” korespondenta, Pāvela Širova darbs. Sarakstīta 2007. gadā, vēl ilgi pirms Ukrainas, grāmata sniedz pārsteidzošas paralēlas ar šī brīža situāciju. P. Širovs lielāko daļu savas karjeras pavadījis Krievijā, arī grāmata sarakstīta krievu valodā, latviešu izdevumu tulkojusi Gundega Blumberga. P. Širovs atklāti pievēršas Kremļa un Putina politikas kritizēšanai, Krievija mediju analīzei un  Kaukāza politikas atspoguļojumam, publicējot gan grāmatu, gan rakstus platformā “IR”, savulaik strādājot kā “Dienas” žurnālists, publicē analīzes arī portālā “Politika.lv”. P. Širova stilu varētu dēvēt par atklātu un skarbu, tajā pašā laikā viņam piemīt “pirmā vāka sindroms” – saviem rakstiem viņš ir gatavs piemeklēt tos skumjākos stāstus un reizumis zaudē spēju uz lietām palūkoties no abām pusēm, bet, būsim atklāti, kuram no mums nepiemīt šī vājība?

“Jebkurš karš, ja vien tas nenotiek zem taviem logiem, šķiet abstrakts.”

UN PAR GRĀMATU

Mūsdienās Čečenijas seju vairs neveido filma “Kaukāza gūstekne” vai krievu klasiķu darbi. Šobrīd par to rūpējas Krievijas propaganda un paši čečenu kaujinieki. Par Čečeniju un čečeniem sāka runāt glasnostj laikā, kad parādījās liecības par Staļina noziegumiem Ziemļkaukāzā – Berija parakstītie papīri atbalstīja vismaz pusmiljona čečenu un ingušu izsūtīšanu uz Sibīriju, īpašumu atsavināšanu un tā tālāk – tas pats vecais stāsts, kurš pazīstams visām padomju republikām. Čečenu tauta neatzina nekādu valdību arī laikā, kad viņus pārvaldīja Osmoņu impērija. Tehniski – jā, praktiski – nē. PSRS šādu attieksmi nespēja ciest, lai gan citādi kalnu tautiņa valsts varai nekaitēja un naftu no caurejošās caurules nezaga. Tomēr Čečenijas konflikts vairs nav iekšēja PSRS problēma. Čečenu tautai ir izdevies pievērst pasaules uzmanību.

P. Širovs stāsta skarbu politisku, militāru, ekonomisku un sociālu stāstu, jau ar grāmatas virsrakstu vien norādot ievirzi, kādā stāstījums ritēs. Grāmatu atver 2002. gada notikums Maskavā – ķīlnieku sagrābšanu teātrī, kur uzbrucēji ir čečeni. Situāciju Krievijas specdienesti atrisināja, ielaižot telpās gāzi, ar kuru saindējās un bojā gāja ne tikai teroristi, bet arī ķīlnieki. (es vēl atceros to 2002. gadā oktobri. Man pašai bija tikai astoņi gadi. Gandrīz.) Tas, protams, ir tipiskais sākums, kurš sola atkāpšanos pagātnē, lai nonāktu līdz šai, 2002. gada kulminācijai, kas uz mirkli lika aizrauties pasaules elpai. Bet kā īsti ir ar to terorismu?

ASV ir tieksme justies apdraudētai no visiem iespējamajiem teroristu grupējumiem, bet, varbūt tieši pateicoties šai paranojai, ASV kopš 2011. gada nav noticis neviens sprādziens. Krievijā kaut kas sprāgst un tiek uzspridzināts katru gadu.

Tad nu P. Širovs ir sācis meklēt atbildes uz jautājumu – kāpēc ASV terorismu izdevās apkarot, bet Krievijā nē? Par spīti tam, ka Krievijas spēki vairākas reizes iebrukuši Čečenijā ( abu karu norisi un cēloņus arī aplūko šī grāmata), par spīti tam, ka notikuši neskaitāmi uzlidojumi, nogalināti neskaitāmi čečeni, kuru skumjākos stāstus var izlasīt arī grāmatā, terorisms ir joprojām dzīvs. Un autors piedāvā teoriju, pietiekami spēcīgi balstītu faktos un liecībās, ka daļa no terorisma ir inscenēta vai gluži vienkārši pieļauta, valdībai skatoties caur pirkstiem, kā arī sākotnējais nodarījums vai nolūks medijos krietni pārspīlēts. P. Širova teoriju no konspirācijas šķir vien plašā faktoloģiskā bāze, intervijas, kā arī tādu cilvēku kā Annas Poļitkovas un Aleksandra Ļitveņenko minēšana un viņu atbalsts šai teorijai – un nav noslēpums, kādu galu abi minētie atrada. Vairākos gadījumos žurnālists pats ir bijis klāt un piedāvā savu skatījumu uz lietām, to pašu Maskavas ķīlnieku krīzi vai Čečenijas otro karu.

Stāstījums par tā saucamajiem “teoristiem” ir izklāstīts īstu cilvēku īsto stāstu veidā. Vietās, kur fakti nav zināmi, autors tā arī pasaka, maz nodarbojoties ar spekulācijām, tāpat kā netiek norādīts uz acīmredzamām sakarībām, atļaujot lasītājam pašam veidot savu viedokli. Protams, ir izjūtams smags spiediens par labu viedoklim “Krievija un FSB šo karu inscinēja”, bet tajā pašā laikā ir parādīts, ka arī čečenu kaujinieki nav balti un pūkaini. Autoram izdevies novilkt robežu starp civiliedzīvotājiem un kaujiniekiem, ko pasaules sabiedrībai parasti neizdodas izdarīt (Piemēram, “visi musulmaņi ir teroristi”, politika). Dzīvi uzzīmētie portreti, vienalga, vai tā būtu Beslanas skolas skolnieku māte vai kaujinieku grupas vadītājs, piedod grāmatai ļoti cilvēcisku seju, padarot abstrakto karu par reālu karu ar reāliem cilvēkiem. Sieviete, kuras dēls un vīrs gāja bojā sprādzienā tirgū, un kuru līķus varēja atpazīt tikai pēc mašīnas, kurā tie sēdēja, ir reāla. Beslanas skolā nošautie bērni ir īsti. Un tas patiesībā nav nemaz tik tālu no mūsu namdurvīm.

Lai gan autors skar vairākas svarīgas tēmas, piemēram, tautas saucienus pēc neatkarības, neskaitāmas ķīlnieku krīzes, vērš uzmanību uz čečeniem kā cilvēkiem ar savu kultūru un pasaules vīziju, norāda, ka liela daļa sprādzienos vainīgo ir uz brīvām kājām un, iespējams, pie varas, dod daudz faktu, kas pierāda augstākminēto, autors nedod atbildes. Pirmkārt, šķiet tamdēļ, lai saglabātu lasītājā ilūziju, ka pie sava antikrieviskā viedokļa viņš nonācis pats. Otrkārt, kā saka autors pats:

“Čečenijas kara cēloņu kamolu, visticamāk, līdz galam varēs atrisināt tikai nākotnes vēsturnieki. Viņi, brīvi no pašreizējo stereotipu ietekmes, noskaidros, kurš un kāpēc zem Maskavas mājām nolika heksogēna maisus, kurš izprovocēja M. Baravjevu ieņemt teātri, kurš aizsūtīja N. Kulajevu uz Beslanu…”

PĒCGARŠA

Kopumā – nosaukums neliek vilties. Šur tur tieši, šur tur starp rindiņām autors pauž savu ilgos gados veidoto pārliecību, pamato to ar faktiem un dod savu artavu arī klasiskajām kara reportāžām – pāris skumji stāsti, cilvēka seja katrai militārajai pusei, kopējā ienaidnieka tēls un pāris fotogrāfijas, kuras parāda čečenus – šaušalīgos teroristus, kā izsakās Krievija – smaidīgus un laimīgus ar kalašņikoviem rokās. Bet blakus tiem kalašņikoviem ir sieviete. Nu, un tagad domājiet, ko gribat – bija Baravjevs ģimenes cilvēks vai auksts slepkava, kurš atšaudījās, dzerot viskiju, pa taisno no kakliņa? Jeb to slepkavas tēlu radīja kāds cits, pēc līdzības ar sevi?

Musulmaņi alkoholu nedzer un Baravjevs bija musulmanis.

 

Kopumā – četras zvaigznes. Īsti kur piesieties nebija, bet elpa arī neaizrāvās.

 

Filma: 360

three_sixty_ver4

No matemātikas teorijas zināms, ka, pagriežoties pa 360 grādiem, tu atkal nonāc sākuma punktā. Bet kas  notiek ar sākuma punktu, kamēr tu griezies? To daudzējādā ziņā var ietekmēt riņķa rādiuss. Kāds ir dzīves rādiuss?

IEVADA VIETĀ

Es izdomāju, patiesībā jau sen zināju, ka jāpiešķir savam blogam jēdzīgāka forma, lai atvieglotu jūs no nebeidzamajiem runu plūdiem par savu dzīvi, jo šis blogs nemaz nebija iecerēts kā “nenormāli daudz par privāto un reizēm kāda grafika”. Tāpēc, lai padarītu dienas mazliet gaišākas un saturu mazliet dažādāku, pieķeršos pie lietas, kuru gribēju izdarīt jau sen, proti, stāstīšu par filmām, kuras esmu skatījusies.

LTV1 reizumis mani pārsteidz ar kvalitāti. Kad aiziet līdz kino nav iespējams un dators nesniedz atbildi uz mistisko jautājumu “Ko skatīties šovakar”, atliek pašķirstīt LTV1 arhīvu, un sestdienu vai svētdienu vakaros mēdz atrasties arī kaut kas sakarīgs un baudāmas.

AUTORI

“360” ir 2011. gada brazīliešu režisora Fernando Meirelles filma. Neskaitot veselu kaudzi balvu un vienu “Oskara” nomināciju ( onkulis Oskars, kā zināms, maz pasaka par kino kvalitāti, tāpat kā Eirovīzija reti ir par dziedātāja talantu), par pašu režisoru labāk runā viņa uzņemtās filmas – The Constant Gardener (2005), Blindness (2008), Domésticas (2001), Elena (2012). Kā jau visās filmās, arī šajā parādās Brazīlija, kā savdabīga režisora nodeva savām saknēm, San Paolo.

Scenārists Pīters Morgans ienes filmā eiropeisko, ar londonieša rāmo prāto sakārtojot dialogus un iedvešot varoņos vairāk Eiropai saprotamā. Britiskā Pītera puse bija redzama gan The Queen (2006), gan Rush (2013). Savu profilu viņš izveidoja ātri – stāstot reālus stāstus par reāliem cilvēkiem, lai gan neilgu laiku pirms “360” iznākšanas, P.Morgans pievērsās misticismam un metafizikai, bet šie eksperimenti nebija pārāk veiksmīgi, un šī filma ir atgriešanās pie tās realitātes, kuru, vairāk vai mazāk, redzam mēs visi, un kuras detaļas tik meistarīgi izgaismo P. Morgans.

PAR PAŠU FILMU

Filmas nosaukums nodod kompozīciju, kas, ja palienējam vārdu no pamatskolas mūzikas stundām, ir visai izteikts rondo, kura laikā izdodas apceļot pusi pasaules, savienojot stāstus sešās dažādās pilsētās. Vīne, Bratislava, Parīze, Londona, Denvera, Fēniksa. Filma – mozaīka, sākumā visai grūti atrast fragmentus saistošo elementu, daži no tiem šķiet pabeigti jau ar pirmo reizi, kad parādās uz ekrāna, bet negaidītākajos mirkļos visi diedziņi saslēdzas kopā un gandrīz visi atrod savas laimīgās beigas. Nu ja, gandrīz, jo tā nebūtu realitāte P. Morgana stilā, ja visi dzīvotu laimīgi līdz mūža galam kā brāļu Grimmu pasakās.

Šāds filmu tips (salipināts gabalu pa gabaliņam) ir franču gaumē, kā viena no pirmajām 1950. gadā uz skatuves parādījās, ironiskā kārtā, vācu ģēnija Maksa Ophulsa (1902-1957) filma “La ronde”, kas, tāpat kā “360” sākums, norit Vīnē, Eiropas sirdī. Ophulss savā filmā uzdod jautājumus par cilvēka morāles robežām, iekāres un kaisles spēju izmainīt dzīvi, pieskaras tādiem jautājumiem kā partneru maiņa un dažādu sociālo grupu sajaukšanās, mazliet atmetot nu jau pierasto krāpšanas romantiku, kura parasti parādās šāda tipa filmās (tas pats YSL, piemēram)

“360” paņem pāris aspektus no “La ronde” ne tikai filmas uzbūves principā, bet arī sižetā un uzdod tos pašu jautājumus. Stāsts sākas ar kādu jaunu slovākieti, kura izvēles sev jaunu vārdu – Blanka, un kļūst par prostitūtu.

Vai tev vajag iedzert?

Iedzert?

Lai atslābinātos,

Nē, es varu atslābināties arī nedzerot, –

Tā skan filmas pirmais dialogs. Punkts A – fotogrāfa studija Vīnē, kur sievietēm stāsta, kā viņas apbērs ar naudu, tikai pāris reizes jātiekas ar bagātiem vīriešiem, kuri pasūta viņas internetā, gluži kā filmas “Amazon” izpārdošanā. Kārtējais visiem labi zināmais stāsts, kurš tik daudzas reizes atainots Eiropas kino, stāstot par Baltiju vai Austrumeiropu (piemēram, dāņu “Dzīvās lelles”, Milenium triloģijā Baltija minēta saistībā ar mazgadīgām prostitūtām utt.). Filma beidzas ar tādu pašu dialogu, kā sākas, tikai šoreiz runātāja ir cita prostitūta un cits fotogrāfs, bet tā atkal ir Vīne, atkal tas pats dzīvoklis iepretim spožajai augstceltnei, kura godina kapitālisma uzvaru.

Blankas māsa Anna ir citāda, viņa lasa grāmatas un sapņo. Kā vēlāk filmā saka viņa pati: “Lasīšana ir nabadzīgo sapņotāju nodarbe”.

Maikls ir biznesmenis, kurš gandrīz pārguļ ar Blanku, bet pēcāk zvana uz mājām sievai, stāstot, kā viņam viņas pietrūkst. Viņa sievu sauc Roza un viņiem ir meita. Rozai ir mīļākais, fotogrāfs no Brazīlijas, viņam ir 25 un viņa vārds ir Ruī. Ruī ir draudzene Laura, arī brazīliete, kura satiks kādu vīrieti, kura meita jau sen mirusi, Džonu, un seksuālo varmāku Taileru, kuru vairākus gadus ārstējusi terapeite. Blankas pakalpojumus pasūtīs kāds krievs, pie kura strādā Sergejs, būdams viņa “Šoferis. Miesassargs. Suns”. Sergejs ir precējies ar sievieti vārdā Valentīna. Valentīna ir iemīlējusies musulmanī vārdā Ime, kurš Londonā strādā par zobārstu.

Viņu ceļi krustojas un izvēles “bieži ir atkarīgas no citu izvēlētajiem ceļiem”. Tomēr beigu beigās secinājums ir viens “kad nonāc krustcelēs, turpini kustēties”. Un tas nekas, ka šis gudrais teiciens nepasaka vēlamo virzienu. Svarīgi ir kustēties. Kustēties prom no pagātnes, no tagadnes, no nelaimīgām laulībām un neveiksmīgiem darījumiem.

Lai gan filmas sižets varētu šķist ļoti paredzams, P. Morgans ir parūpējies, kā jau ierasts, par to, lai jūsu pareģojumi izrādītos gana nepareizi, un atrsinājums, nonākšana pie laimīgajām vai nelaimīgajām beigām, izvēršas citādi, nekā sagaidāms.

Ja nerunājam  par saturisko, bet vizuālo, tad filma radīta patīkamā tonalitātē, kas raksturīgi šiem skumjajiem “mūsu laulība ir uz sabrukšanas robežas” un “tu pārāk daudz laika pavadi ceļojot” stāstiem – vēsi zilie toņi, kas atgādina Pikaso gleznu zilo periodu, neskaitāmi tuvplāni un vannas istabas ainas, tomēr, lai cik redzēti tas nešķistu, kameras darbs ir panācis vēlamo – skumju bezpalīdzības sajūtu. Darbība pārsvarā notiek bāros, guļamistabās, spoguļa priekšā un dažādos transportlīdzekļos. Un, protams, lidostās.

Stāsti kopumā savienoti pārsteidzoši veiksmīgi, un pēc ceļojuma ap puspasauli skatītājs nejūtas traucēts, neviens mozaīkas gabaliņš nav izkritis no kopīgā stāsta. Šķiet, mana mīļākā “līmējošā” aina bija kaut kur filmas vidū, kurā visi varoņi tiek, nevis, kā dažās filmās mēdz notikt, sadzīti vienā lidostā vai lielveikalā, bet noraidīti uz pasauli, kurā neeksistē robežas – miegā, un, atbilstoši viņu ienākšanai stāstā, katrā istabā nodziest gaisma. Vienkārša, bet spēcīga aina.

Ja runājam par portretiem, šķiet, man sirdij tuvāks bija Annas tēls, kuras vizuālā klātbūtne filmā jūtama maz, bet filmas ievadā jaunā slovākiete jau tiek nostādīta kā galvenā varone. Viņa ir tā klusā vērotāja lielā filmas daļā, kura īsti, šķiet, nenojauš, kas notiek apkārt, un tomēr, par spīti tam, ka viņa šķita tas pelēkākais, liekākais tēls, tieši Anna atrod veidu, kā kaut ko iegūt no haosa, kas notiek viņas dzīvē.

F. Meirella nespēlējas ar ainavām vai fona cilvēku rādīšanu. Tiesa, viņam patīk vērot cilvēkus no malas, caur skatlogiem vai no garāmejošās apkopējas skatu punkta, bet tas ir cits stāsts. Kameras centrā vienmēr būs cilvēks, arī tad, kad ir skumji, arī tad, kad atskan šāviens, kamera nevērsīsies pret putniem, kas paceltos gaisā no Svētā Marka laukuma.

Atlasītā komanda ir vairāk nekā spēcīga. Anthony Hopkins, Jude Law, Ben Foster un Rachel Weisz veido inteliģentu, patīkamu aktieru ansambli, kuru papildina krievu aktieri, kuri tēlo krievu lomas, tādējādi atsvabinot “360” no lēta Holivudas akcenta, Brazīlijas aktieri, kuri tēlo studentus Londonā. Sava nodeva nodota visiem – afroeiropiešiem, musulmaņiem, Dienvidamerikas emigrantiem, Austrumeiropas nabadzībai, Balkānu reģioniem, un tomēr, lai gan aktieru izvēle sniedz realitātes sajūtu, viņu lomas filmā ir gana klišejiskas Eiropas kino. Šķiet, no dažiem mītiem vēl ilgi netikt vaļā.

Kopumā – iesaku. Filma, kas ļauj padomāt, kaut ko atklāt un ieraudzīt neskaitāmus interesantus stāstus. Filma, kura, līdzīgi kā “Butterfly effect” liek domāt par vienas izvēles ietekmi uz turpmāko attīstību. Filma, kur sniedz arī vizuālu baudījumu.  Kā arī skar vairākus svarīgus jautājumus, ja ne tos paskaidrojot līdz galam, tad vismaz uzdodot.  Mūsdienu globalizācijas pasaulē, kad darbs liek dzīvot starp Londonu un Ņujorku – cik dzīvotspējīga ir laulība? Kā tādā vidē uzaug bērni? Cik daudz cilvēks ir gatavs atdot, lai sasniegtu kapitālisms dievu uzburto dzīvi, kurā somiņai un pulkstenim ir nozīme? Vai ir neārstējamas kaites? Vai noziedznieki ir pelnījuši piedošanu? Un visbeidzot, vai ir ceļš augšup vai tā ir tikai ilūzija?

Četras no piecām. Par tām provokācijām.

Minhene. Kā Izraēla izauga par agresoru.

minhene

“Viņi ir dzīvi. Atkārtoju, visi 11 ķīlnieki ir atbrīvoti” ziņoja Reuters, un Izraēla atviegloti uzelpoja. Ģimenes apskāvās un raudāja. Kad Yossef Gutfreund sievai teica, ka tas jānosvin, viņa atbildēja – tikai tad, kad dzirdēšu vīra balsi. Svinības tā arī nekad nenotika, šampanietis netika atvērts un svētku drānu vietā nācās apvilkt melno.

Pirms Minhenes par Palestīnas neatkarības cīnītājiem (PLO) neatvēlēja vietu uz pirmā vāka. Pirms Minhenes Izraēlā plaši netika atbalstīta valdības nostāja “we will break their bones” – mēs salauzīsim viņu kaulus. Pirms Minhenes Eiropa nepazina reliģisko fanātismu un tā vardarbīgās izpausmes. Vieni no pirmajiem teroristiem-pašnāvniekiem Eiropā parādās 1972. gada Minhenes krīzē. Vasaras Olimpisko spēļu laikā teroristi no organizācijas “Black September” (Melnais septembris) saņēma ķīlniekus –  Izraēlas Olimpisko delegāciju (5 atlētus un 6 trenerus), pieprasot  atbrīvot vairāk nekā 234 Izraēlas cietumos ieslodzītos Palestīnas neatkarības cīnītājus. Minhenē veicamo operāciju “Black September” nosauca par godu diviem palestīniešu kristiešu ciematiem –  “Iqrit and Biram”. To iedzīvotāji tika iznīcināti 1948. gadā, dažādi avoti apgalvo, ka iespējamie uzbrucēji bija “Hagan” – Izraēlas aizsardzības spēku priekšteči. Kopumā kopš Izraēlas dibināšanas vairāk desmiti ciematu ir iznīcināti, vairākus simtus palestīnieši pameta paši, daļēji Izraēlas spiediena rezultātā. Tie nebija pirmie ciemati, kurus Izraēla tieši vai netieši iznīcināja. Skaitlis svārstās starp 48 – 72 ciematiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ nav apdzīvoti.

Minhenē bojā gāja 11 Izraēlas sportisti, viens Vācijas policists un 5 “Black September” dalībnieki. Krīzes laikā Olimpiskās spēles netika apturētas, karogs tika novilkts pusmastā, bet visu pilsētu pāršalca protesta viļņi. “Vai jūs jau esat aizmirsuši 17 nāves?” bija rakstīts uz plakātiem, bet protestētāju balsis pārspēja futbola fanu saucieni.

Turpināt lasīt “Minhene. Kā Izraēla izauga par agresoru.”

Jūrnieka stāsts

Pāris fragmenti no kāda jūrnieka stāsta. Viņa vārds ir Jespers, viņam varētu būt 22, viņš ir dānis. Viņa sirds pieder mūzikai, jūrai un sievietēm, kas mīl viņu lauzt un izmantot. Viņš mācās runāt ar pasauli un nebūt tāds sapņotājs, bet viņam nesanāk pārāk labi. 

Es patiesībā gribētu uzrakstīt viņa stāstu no sākuma līdz galam. Kā ir teicis Aristotelis, labs stāsts sastāv no trim daļām. Parasti man iztrūkst vidus. Šoreiz šķiet, iztrūkst visa, un ir tikai mazas daļas, kuras nevaru salīmēt kopā.

  Turpināt lasīt “Jūrnieka stāsts”

valoda. komunikācija. karš?

Mēs esam radījuši valodu, ar kuras palīdzību varam citus saprast un iznīcināt. Bet valoda ir jāmācās. Sākumā ir vārdi, tu apgūsti pamatnozīmes, piemēram, galds ir galds, tam ir četras, trīs, varbūt viena kāja, tam ir virsma, uz tā kaut ko var uzlikt, piemēram, vakariņas, datoru vai puķu vāzi. Galdam, vismaz parasti, ir vairāk vai mazāk funkcionāls pielietojums. Nu lūk, un sākumos mēs apgūstam šādu valodas līmeni – saistām pamatvajadzības ar vārdiem, tad apkārtējās lietas, tad sajūtas un abstraktā līmenī eksistējošo. Tomēr, pat tad, kad, tīri no leksikas viedokļa raugoties, esam uzrāpušies visai augstu pa valodas apguves kāpnēm, beigu beigās izrādās, ka tas nekādi nepalīdz komunicēt.

Protams, visiem zināms diženais noslēpums – komunikācijas pamatā ir klausīšanās. Cik bieži mēs to darām? Cik bieži klausāmies, uzklausām, cik bieži saprotam, cik bieži esam spējīgi pārformulēt paši saviem vārdiem cilvēka pateikto, izvelkot galveno? Cik bieži dienā  to darām savā galvā? Un cik daudz laika veltām otra cilvēka tekstam, cik daudz – forumlējot paši savu sakāmo (vienalga, savu dzīvesstāstu vai padomu)?

Kā izrādās, ar klausīšanos nepietiek. Cilvēki klausās, bet nedzird. Atsakās dzirdēt. Es arī atsakos dzirdēt. Es atsakos klausīties. Un tad es mazliet brīnos – kāpēc neklausās manī. Tajās retajās reizēs, kad savācos vārdus un drosmi, lai paskaidrotu, no A līdz Z, kāpēc, kas un kur, izrādās, ka kaut kur pie E mani argumenti vairs nav dzirdēti, un kaut kur pie G mans teiktais tiek atstāstīts man citiem vārdiem – tikai tur vairs nav ne miņas no sākotnējās domas.

Ja es saku, ka man ir vajadzība dot, atdot to, kas man ir dots, es tā arī domāju. Jā, es egoistisk vēlos apmierināt savu vajadzību atdot parādu saviem vecākiem, lai man par to nebūtu jājūtas vainīgai. Jā, es varu iedomāties, cik ļoti viņiem riebjas šāda attieksme. Visā visumā, tā ir nepareiza situācija, nepareiza motivācija – es cenšos atdot kaut ko saviem vecākiem nevis tamdēļ, ka man šķistu – viņi to ir pelnījuši, bet man šķiet – es ilgāk nevaru dzīvot netiekot no šīs atbildības vaļā. Es sev galvā konstruēju modeli, veidu kā atbrīvoties no atbildības kaut ko just. Ir daudz vienkāršāk nepiepildītas attiecības pārvērst parādsaistībās, atdot parādu un norakstīt lietas, par kurām neesmu spējīga domāt vai esmu pārāk gļēva, lai ķertos klāt.

Es izmēģināju galējo risinājumu – kā man riebjas šīe vārdi – bet šķiet, mazliet par agru. Jo dialogam vairs nav vietas. Tas pārcēlies stipri ārpus jebkurām parastās komunikācijas normām, un pārsvarā sastāv no aizvainotiem skatieniem. Redziet, nekas nav aizvainojošāks par to, ja tavs 20 gadus vecais bērns izvēlas studēt kaut ko, ko tu, kā vecāks, neesi iekļāvis bērna dzīves plānā.

Protams, es apzinos, ka mani vecāki vēlas man tikai labu. Apzinos, ka viņiem ir lielāka pieredze. Apzinos, ka es riskēju. Apzinos, ka aptuveni desmit procentus manas izvēles noteica vēlme sacelties pret vecākiem un nespēja risināt dialogu.

Tieši šī nespēja izrunāt lietas līdz galam un paskaidrot savu skatījumu noved pie tā, ka es kārtējo reizi mirklī, kad kļūs grūti, varēšu izveidot mehānismu, ar kuru noņemt atbildību. Sak’, nebūtu mani vecāki spieduši darīt to un to, es tagad to darītu un man ietu vieglāk. Man ir talants radīt mehānismu pēc mehānisma, lai noņemtu atbildību no saviem pleciem.

Piemēram – piedod, ka tā izturējos, es šonakt slikti gulēju. Vai arī – atvaino, ka nepiezvanīju, es biju aizņemta. Būsim reālistiski, es esmu spējīga savākt savas emocijas bezmiega dēļ, un vienmēr ir minūte, lai piezvanītu. Jautājums ir, vai es to vēlos darīt. Vienmēr ir vienkāršāk atrast veidu, kā izveidot atbildības noņemšanas mehānismu, nekā a) savākties, b) pateikt patiesību.

Reizēm es nepiezvanu, lai izvairītos no neērtām situācijām. Reizēm es sakliedzu, lai pārtrauktu nepatīkamu sarunu. Es apzinos savas rīcības sekas. Nepiezvanot, es nepatīkamo/neērto (bieži vien iracionāli neērto) jautājumu atlieku uz vēlāku laiku – nereti tas vairs nav svarīgs, tādejādi noņemot no sevis atbildību par tā risināšanu izgudrojot vai radot ārējus apstākļus, kuri it kā attaisno manu rīcību un tās sekas. Es apzinos, ka paceļoti balsi, izraisot strīdu, norādot uz otra kļūdām es panākšu sarunas beigu. Es apzinos, ka ir dažas lietas, kas cilvēkam liek ieslēgt aizsargmehānismu un sākt uzbrukt pretī pat tad, ja tu vēl neesi pacēlis balsi, tādējādi ar šāda mehānisma palīdzību ne tikai atbrīvojot sevi no atbildības diskutēt par neērto jautājumu, bet arī noņemot atbildību iet un atvainoties, jo ne jau es pacēlu balsi.

patiesībā jau jāatvainojas tādā situācijā ir man. Vai nu ka izraisīju strīdu ar savu kliegšanu vai nu ka izraisīju strīdu ar savām manipulācijām. Lai nu kā, atbildības noņemšanas mehānisms būtu jāiznīcina pilnībā lai varētu runāt par atklātu un auglīgu komunikāciju un komunikāciju vienā līmenī.

Nu ja, bet, ja es saku, ka man vajag atdot parādu, dēvēsim to tā, bet man pretī nāk ar – vai tev jau nav gana daudz dots, tad dialogs nesanāk. No vienas puses, es spēju saprast, ka mana vēlme nostāties uz plus mīnus savām kājām un sākt ieguldīt kaut cik tīri finansiālā ziņā maniem vecākiem šķiet kaprīze, no otras puses, piedāvāt naudu mirklī, kad es vēlos izlīdzināt finansiālo jautājumu (jā, lai nejustos parādā, lai būtu vieglāk pārraut vienu no retajām lietām, kas mūs saista), gluži vienkārši nav loģiski. Ne jau tamdēļ, ka viņiem tas liktos risinājums, bet tamdēļ, ka viņi dzird, ka man vajag vairāk līdzekļu, nevis, ka es vēlos kaut ko mainīt. Viņiem šķiet, ka man ir par maz, un es pieprasu vairāk, un viņiem taisnība, es bieži pieprasu vairāk emocionālā līmenī, tas ir, pieprasīju, bet…. šeit pazūd doma.

Respektīvi, nepietiek zināt vārda galds nozīmi. Ir jāsaprot, kā to uztver otrs cilvēks. Vai viņš, runājot par galdu, runā par galdu ar vienu kāju vai četrām? Un varētu jau teikt, ka tā ir sarunu biedra atbildība – paskaidrot. Bet reizēm ir jāmāk uzdot pareizie jautājumi. Vai reizēm ir jāmāk uztvert, ko otrs domā. Tik bieži ir bijušas situācijas, kad es pati neesmu droša – tam galdam ir viena kāja vai tomēr četras.

p.s. es šajā rakstā nenosedzu trešā vārda nozīmi. tas palika aizkadrā. laikam tamdēļ, ka es vēl neesmu sapratusi, ko tas man īsti nozīmē.

 

0.46

ar pirmajiem vārdiem, jau ar nosaukumu vien pietika, lai es saprastu, ka šis nebūs ieraksts par to, kas mani tik ļoti nobiedēja, kad atvēru ziņu lapu. Ne viss ir zelts, kas spīds, un dažām rītausmām nekad nav bijis jāuzaust. Atstāsim to šeit un miers, un vairāk par šo tēmu nē, jo… es jau nezinu. kā, kur un cik daudz pateikt, lai nesamelotu, un kā, kur un cik daudz pateikt, lai nekļūtu pārāk personiska.

 

jo tā ir mana problēma. Akūta nepieciešamība izstāstīt. Visiem. Nu labi, ne visiem, un ne vienmēr. Mans mazais loks, cilvēki, kuriem uzticu visu, sirdssāpes, sirdspriekus, sirdsvienaldzības, sirdsdusmas, sirdsskumjas, sirdsatdzimšanu, sirdslūšanu, sirdsdomas, sirdsmuļķības, sirdsaizraušanās, sirdsnoraušanās, sirdsdrāmas, tas ir mans mazais sirdsaplīts, kurā vietas ir pavisam, pavisam maz, kur ir mani cilvēki, kuriem, sasodīts, pat nemēģiniet pieskarties. (bet viņi mainās, tāpēc es neko nesolīšu, neko neteikšu, klusēšu, jo es redzu, ka mans sirdsaplītis nekad nebūs konstants, varbūt viena konstante ir, varbūt ir vēl viena, bet kaut kas, ārējais vai iekšējs spēs šo aplīti vienmēr āra. konstanti ārda manu nekonstanto sirdsaplīti)

 

[mans otrais es būs dzejniece un viņas profesija būs plosīt cilvēku sirdis, un es viņu (sevi) (viņu) (sevi) ļoti mīlu, bet nemāku ar sevi (viņu) vairs sarunāties, man man bail, ka vairs nekad nebūšu viņa (es) un es (viņa), un ka mēs nerakstīsim pusnaktī, un ka mēs neiesim pirkt apšaubāmu alkoholu, nerunāsim par sērijveida slepkavām un nepīpēsim parkā. man bail, ka tāpēc, ka es esmu es, un arvien vairāk es un mazāk  es (viņa), vai vismaz ļoti cenšos, man bail, ka pazaudēšu ko ļoti svarīgu, un tā nu es stāvu starp divām aizām, diviem krastiem, no viena jau es aizgāju, bet visu laiku eju atpakaļ, lai gan zinu KA TĀ NEVAR UN TAM JĀBEIDZAS, JO (KLIŠEJISKA PIEBILDE) MĒRĶI NĀK TUVĀK TIKAI TAD, JA TIEM TUVINĀS, NEVIS ATTĀLINĀS.]

 

re, atkal. mana problēma ir, ka nespēju lietas paturēt pie sevis. nespēju/negribu. man laikam nepietiek emocionālās noturības, lai ar to tiktu galā. vai tās ir slāpes pēc uzmanības. vai bailes, ka esmu nojūgusies. es mācos stāstot, bet cik ilgi kāds manī vēl klausīsies? vai maz vajag? vai es pārāk viegli neatdodu sevi?

es gribēju uzrakstīt citādu bloga ierakstu. ar citādu domu. bet es noturējos, un paklusēju. paklusēju par to, kas mani satrauc un tirda, jo ir taču lietas, kas nav jāzina visiem maniem draugiem, paziņām un anonīmiem interneta cilvēkiem. Cilvēks ir cilvēks, ja tu zini, kā skan viņa balss, mirdz viņa acis, un cik grāmatu viņš izlasa mēnesī. Pārējais ir ciparu virknes

Gandrīz vienos naktī ir savādi dzert ūdeni. Istabā ir karsts kā saunā, bet vērt vaļā logus nevar, jo tad es atkal būšu slima, neesmu īsti vesela (es domāju fiziski, par manu mentālo stabilitāti spriediet paši), bet otrdien jau jārunā.

Runāšana kā mans vienīgais talants. Kāpēc nevar studēt runāšanu?

Kāpēc vispār jāstudē? negirbu. varbūt negribu studēt juristos. varbūt negribu studēt lu. varbūt negribu sutdēt latvijā. gribu mācīties, un vispār, to arī daru. kurš gan spētu noticēt, ka es labprātīgi veltīšu brīvo laiku fizikai un valodām? Nu ja, tās 0.46 laika domas, kurām pazūd pavediens? Ar ko es sāku? Nu ja, ar to zelta rītausmu, par kuru es nerunāšu un to, ka runāju pārāk daudz par sevi.

 

parunāsim labāk par manu datoru. tas ir pensionārs bez vārda, un dzīvības apdrošināšana jau divus gadus nav spēkā. Ja regulāri netiek iztīrīts, izdveš aizdomīgas skaņas un uztur sliktas attiecības ar kaķiem. Daudz burti no tastatūras izgaisuši. Uzlīmēta viena zaļa lapiņa. Baterija nelādēja jau kādu mēnesi. Jaunais dators joprojām ceļā, bet es laikam gribu citādu.

man nesanāk runāt par manu datoru, bet stāstīt pats par sevi viņš negrib.

1.03 pa kuru laiku tas notika? Izrādās, ka wordpress neesmu uzlikusi pareizo laika līniju. Nav jau tā, ka mani tas uztrauktu, tikai mirkli radās jautājums, kād”el man desmitos nāk miegs.

 

Joprojām karsti, joprojām par daudz par sevi. Joprojām nemāku paklusēt. Man ko jums ļoti, ļoti gribas pastāstīt, bet es mācos. Tāpat kā Laura, es mācos, un saprotiet mani, man pašai bail no tā, kas sanāks, kad kurss būs pabeigts, bet ziniet, labāk vai sliktāk – tās būs kaut kāds progress.

Šim ierakstam laikam vajag satura rādītāju.

Pārsvarā tas sastāv no muļķībām. Un tad – no vēl lielākām muļķībām.

Es nepārlasīju. Darīšu to pēc nedēļas.

Kārtības mānijas uzliesmojums

Sveika, dzīve pēc vidusskolas!

Gaidīta vai negaidīta, Tu esi klāt, un sāc mani uztraukt, taujājot par studiju programmām, dzīvokļa līgumiem, komunālajiem maksājumiem, līmlapiņu krājumiem un eksāmena dēļ iekavētajām lekcijām. Tu taujā, kā es atvadīšos no vidusskolas, kādu kleitu vilkšu mugurā, vai esmu jau nopirkusi kurpes, un kur palikusi tā franču valodas vārdnīca, jo reiz es Tev apsolīju, ka atsākšu mācīties, kad Tu atnāksi. Nu lūk, tu esi klāt, un tev ir vēl simts miljons jautājumu, uz kuriem es nespēju atbildēt, tāpēc, lai atliktu visu vēl mazliet, es nolēmu tā kārtīgāk atvadīties no tās dzīves, kuru tik ļoti mīlēju – vidusskolas un visa, kas bija pirms tam.

Man ir kāds netikums. Es krāju lietas. Un šoreiz nav runa par manu aizraušanos ar filatēliju, numismātiku vai reklāmas kartītēm, nav stāsts arī par vārdu kartiņām no EYP pasākumiem vai konfekšu papīriņiem un tējas maisiņiem. Nav stāsts par to, ka esmu saglabājusi visas “Ilustrētās Zinātnes” un “Ilustrētās Vēstures” numurus no paša pirmā. Ir stāsts par to, ka šo divpadsmit gadu laikā es nebiju spējīga izmest gandrīz neko. Kamēr skapī bija vieta, tur krājās papīri, papīri un vēlreiz papīri, zīmuļi, kurus vairs nelietošu, mantas, kurām vairs nav nozīmes, un viss ar domu – kādreiz noderēs. Lai gan es jau toreiz biju droša, ka nekad to visu nepārskatīšu.

Tad nu, pirms uzsākt vasaras maratonu, kurš pārsvarā sastāvēs no atpūties-ceļo-mācies-pilnveidojies-apmeklē EYP sesijas-atpūties-iestājies universitātē tipa lietām, es nolēmu iztīrīt savu dzīvi.

Lai iztīrītu savu dzīvi jāsāk ar galvenajām horizontālēm – materiālām, taustāmām lietām. Pa šiem gadiem bija sakrājušās četras rimi kastes un divi milzīgi, balti (cukura?) maisi, katrs aptuveni metra augstumā, ar makulatūru, un četras rimi kastes ar lietām, kuras jāmet ārā. Viena televizora kaste ar grāmatām, kuras vairs nelasīšu. Viena kaut kāda kaste ar vecām galda spēlēm. Viena televizora kaste ar apģērbu, kuru atdot labdarībai. Rezultātā, no manas istabas pazuda trīs kastes, kurās bija viss, ko spēju un nespēju iedomāties, atbrīvojās gandrīz četri plaukti skapī, atradās vieta žurnālu kolekcijai un visam, ko atvedu no Rīgas dzīvokļa. Pirmo reizi pa kādiem pieciem gadiem visām grāmatām ir vieta manā skapī (tā kā drēbēm ir cits skapis, šajā, kas atrodas Siguldas istabā ir gandrīz tikai grāmatas). Pirmo reizi 75% mana galda nav nokrauti. Pirmo reizi es jūtu vēlmi mācīties, tāpat vienkārši, kaut ko.

No materiālām un mazāk materiālām lietām – datorā atvadījos no aptuveni 60 GB ar lietām, kuras man nekad vairs nebūs vajadzīgas.

Izmetu daļu no savas materiālās un lielu daļu no savas nemateriālās filmu kolekcijas.

Iztīrīju telefona kontaktus. Ieviesu jaunu taustāmo telefona grāmatiņu.

Sakārtoju savas radošās klades – pabeigtas ir 26. Nesaprotu, kad man tam radās laiks.

Pārkārtoju marku albumus. 2729 unikālas, nebojātas markas.

Atslēdzu bezjēdzīgas Facebook aplikācijas. Izdzēsu nevajadzīgus draugus.

Sakārtoju e-pastu kontus.

Iztīrīju grāmatzīmes un mīļākās web lapas.

No visiem saviem blogiem atsekoju cilvēkiem, kuri mani neinteresē.

Likvidēju kontus, kuros vairs neiešu.

Izmetu vecus zīmējumus un izdzēsu vecas grafikas.

Pats galvenais – atvadījos no cilvēkiem, kuri jau sen vairs nebija manā dzīvē. Iemācījos palaist vaļā.

Iztīrīju visu, ko vien var iedomāties – dzīves telpu, elektroniskās iekārtas, apziņu, lai cik banāli tas neizklausītos.

Nu ko, dzīve pēc vidusskolas, vai Tev patīk? Jā, es zinu, pie sienas vēl vecas fotogrāfijas, plauktā vecas dienasgrāmatas, pāris vecis materiāli no vidusskolas, goda vietā nolikts RV1Ģ džemperis. Bet, mīļā dzīve pēc vidusskolas, Tu taču negaidīji, ka atteikšos no visa? Es izmetu to, kas ir lieks, un tik laba sajūta mani nebija pārņēmusi jau ļoti sen.

Nāciet ciemos! Manā istabā beidzot ir vieta man, jums un manai jaunajai, biedējošajai draudzenei – Dzīvei pēc Vidusskolas.

P.S. Es gribēju uztaisīt infografiku, bet samulsu un man nesanāca. Varbūt Lote, kad atgriezīsies, man varēs palīdzēt.

P.P.S Un jā, es krāju lietas. Vairāk, nekā vajadzētu. Pārāk daudz žurnālu, kartīšu, monētu, konfekšu papīru, tējas birku, ceļojumu bukletu un karšu. Bet tāda nu reiz es esmu. Es krāju, es glabāju, un atceros ilgāk, nekā vajadzētu.