1 no 5

Ir dažas tēmas, par kurām mums nepatīk runāt. Viena no tām ir izvarošana – vārds, kuru pat negribas izrunāt skaļi. Tomēr ir nepareizi nerunāt, kad pasaulē viss notiek tik greizi. 1 no 5 sievietēm ir  izvarota. 1 no desmit sievietēm piedzīvo seksuālu uzbrukumu līdz 20 gadu vecumam. 43% sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu uzbrukumu savas dzīves laikā. Vai tā ir pasaule, kurā mums būtu jājūtas droši, kurā meitenēm jau no mazotnes ir jājūtas kaut kādā veidā vainīgām par to, ka viņas ir meitenes? 

Emma ir mākslas studente, kura mācās Kolumbijas universitātē. Ja tu šobrīd pastaigātos pa Kolumbijas universitātes gaiteņos, redzētu jaunu, skaistu meiteni, kura līdzi nēsā matraci no savas kopmītņu istabas. Pareizi, tā ir performance, nevis izmisīgs meklējums kur palikt pa nakti, un tās nosaukums ir “Carry that weight”.

Ir tikai dažas vietas, kur līdz galam vajadzētu varēt justies droši. Viena no tām ir tavas mājas vai istaba. Emmai šī vieta tika atņemta. Otrajā mācību gadā viņu izvaroja pašas kopmītņu istabā, pašas gultā, un kopš tā laika viņa vairs nespēj justies droši, un pārdzīvojuma svars nekur nav pazudis. Par uzbrukumu Emma saņēmās ziņot universitātei tikai vairākus mēnešu vēlāk, kad tas pats puisis uzbruka vēl vienai meitenei kopmītnēs, un Emma saprata, ka klusējot pakļaus briesmām vēl vairāk studentes. Tas nebija viegls lēmums.

Pasaulē, kurā viss ir pareizi, puisi pēc diviem uzbrukumiem būtu sodīts. Tā vietā viņš joprojām dzīvo universitātes kopmītnēs, mācās, un Emmas sūdzība, kā arī vēlāk apelācija, ir noraidītas. Emmai tika atņemta drošības sajūta, policijā viņu nosauca par meli, piespieda vairākas reizes punktu pa punktam iziet cauri notikumiem, pat uzzīmēt “shēmu”. Viņas draudzeni, kuru Emma bija pieaicinājusi kā liecinieci, apsūdzēja par privātuma pārkāpšanu, un kā sodu lika uzrakstīt divus notikuma aprakstus – vienu no viņas pašas skatu punkta, vienu no Emmas izvarotāja skatu punkta. Viņai bija jāuzraksta notikuma atstāsts no draudzenes izvarotāja skatu punkta. Un pēc visām sarunām, pratināšanām un pārdzīvojumiem, policija komentēja, ka Emma pati ielaidusi puisi istabā, un tas neesot tas, kā izvarošana notiek. Redziet, uz katru izvarošanas gadījumu policija saņemot 20 neīstas sūdzības. (Un tā nav tikai ASV policijas attieksme, līdzīgu atbildi jūs dabūsiet jebkur). Un šo neīstu sūdzību dēļ esot jāpieņem stingri mēri. Rodas sajūta, ka policijā neviens nav dzirdējis, ka izvarot var arī vīrs vai tuvs cilvēks, un tam nav nekāda sakara ar to, vai meitene atvēra durvis savam universitātes biedram vai nē. Vai patiešām  mums tagad jādzīvo pasaulē, kur mēs ieslēdzamies istabā, izejam ārā tikai gaišajā dienas laikā un nepaliekam ar vīrieti istabā divatā, jo tad – tā ir mūsu vaina? Vai patiešām meitenei policijā ir jāskaidro, kāpēc viņa nav bijusi spējīga pretoties uzbrucējam? Varbūt tā ir mūsu vaina, ka visu dzīvi neesam apmeklējušas sporta zāli, lai pasargātu sevi? Vai sievietei sava dzīve ir jāpakārto vienai centrālajai asij – netikt izvarotai?

Emma vīlās gan policijā, gan universitātē, kas nav izteikusi komentārus par šo gadījumu. Kolumbijas universitātes kopmītnēs šādi gadījumi nav retums, bet… bet. Studente nepadevās, matraci no savas kopmītņu gultas viņa nēsā līdzi visur un vienmēr, un nēsās viņu līdzi tik ilgi, kamēr viņas izvarotājs mācīsies Kolumbijas universitātē. “Šī performance varētu ilgt vienu dienu un tā varētu ilgt līdz manai absolvēšanai” komentē pati Emma. Kopš izvarošanas ir pagājušas divi gadi, bet ar savu stāstu publiski iziet sabiedrībā Emma bija spējīga tikai tagad. Viņas universitātes laiks, kuram būtu jāsastāv no ballītēm, draugiem un mācībām, mūžīgi būs apzīmogota ar pieredzi, kura nevienai sievietei, vīrietim un bērnam nekad nebūtu jāpiedzīvo.

Kas vainas mūsu pasaulei, ka tā pārvērtusies par vietu, kur tev jājūtas apdraudētai tikai tamdēļ, ka esi sieviete?

Pirmkārt, upuru vainošana. “Viņas apģērbs mani izporovocēja”, “Sievietēm vajadzētu ģērbties tā, lai neprovocētu”. Lielbritānijā tika publicēta valdības sponsorēta reklāma “1 no trim izvarošanām notiek, jo upuris bija lietojis alkoholu”. NEPAREIZI. Trīs no trim izvarošanām notiek, jo izvarotājs pieņem lēmumu izvarot. “Nestaigājiet pa tumšām vietām”, “Nepārvietojieties vakaros vienas”, “Nedzīvojiet aizdomīgos rajonos”, “Piesedzieties”, “Neuzvedieties izaicinoši”, “Uzmanieties no tukšām kāpņu telpām”, “Nedzeriet”. Pasaule prot pamācīt sievietes, kā uzvesties, lai netiktu izvarotas. Bet vienmēr būs kāda meitene, kura dzīvos tajā sliktajā rajonā, kurai būs jānāk vēlu no darba, kurai būs naktī jāstaigā gar tumšām vārtrūmēm, kuru vienmēr nepavadīs mājās. Un tā meitene obligāti nebūs kāda tāla, nepazīstama svešiniece – vienmēr ir patīkamāk domāt, ka tomēr tā bija upura vaina, ka viņam uzbrūk, jo tas rada sajūtu, ka esi pasargāts, jo tu jau nu tā neuzvedies. Tā meitene var būt tava draudzene, māsa, meita, tā meitene vari būt tu pati. Un tad kad tava māsa, meita vai draudzene aizies uz policiju, lai ziņotu (un tam vajag daudz drosmes), viņa, iespējams, saņems tādu pašu attieksmi, kā Emma. Kad personu aplaupa, viņam neuzdod jautājumu “Kā tu biji ģērbies?”, bet nez kādēļ tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, kuru uzdod policija sievietei, kura ziņo par uzbrukumu. Nākamais seko “Vai bijāt dzērusi? Lietojusi narkotikas?” un tikai pēcāk seko jautājumi par uzbrucēju. It kā no pirmajiem jautājumiem tiktu izvērtēts, vai tu biji vai nebiji vainīga pie tās, kas notika.

Tāpēc sievietes neziņo. Pietiek jau ar to sajūtu, to kaunu, kas ir pārņēmis, lai vēl gribētos piedzīvot ko tādu policijas iecirknī, ietu cauri visai tiesas sistēmai, un beigās redzētu, kā apsūdzības tiek nosauktas par “safabricētām”.

No upuru vainošanas automātiski izriet otra problēma – sievietēm māca, kā netikt izvarotām, bet cilvēkiemnetiek mācīts, kā neizvarot. Pat valdības brīdinājuma plakāti kaut kādā veidā attaisno izvarotāja rīcību, piemēram, ja sieviete ir bijusi dzērusi, ziniet, tā ir viņas pašas vaina. Nē, nav. Pat ja viņa nav spējīga pakustēties, nevienam nav tiesības to izmantot.

Izvarošana nav kompilemtns. Tam nav nekāda sakara ar to, kas tev mugurā, un nē, sievietei vienmēr nav jāģērbjas tā, lai varētu aizbēgt. Nebūtu. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kur dažu vīriešu dēļ mēs jūtamies apdraudētas no visiem vīriešiem. Un cik daudz tev apkārt ir tādu meiteņu kā Emma? Tu nekad neuzzināsi, un ne jau visas sievietes būs gatavs iznest savu stāstu prožektoru gaismā.

You can tell me “not all men.”
every woman knows that.

But when the weight of a single man
crushes her into the mattress
and extinguishes the light from her eyes,
there is no statistic
or trend
or clever saying
that can stop her from feeling the burn of his touch
in every man’s gaze.

So maybe, to you, it’s one man.
But for her, it is all.

/-M.H., It Doesn’t Matter/

 

 

 

 

 

Advertisements