par bailēm. vai par karu.

Israeli-soldiers-cross-ba-001

Šī ir mana kārtējā kaprīze salikt galvā domas.

Šodien Gazas joslā uzausa jauna cerība – maldīga, ja kāds jautātu, jo ne velti šis ir bijis trešais Gazas karš pēc kārtas, ne velti Izraēla nekad nav atzinusi Palestīnas robežu, ne velti Izraēlas propaganda turpina apgalvot, ka 1948. gadā Izraēla un Palestīna bija viena valsts, jo divas valstis nekad neesot eksistējušas. Ne velti vienmēr ir izgāzies divu valstu risinājums – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Jeruzalemi sadalīt nav tik viegli, un trešais Gazas karš varbūt sagrāva vairāk māju, bet nemainīja cilvēku uzskatus. Varbūt skaisti izskatās tas, ka Palestīnas oficiālā vara drīkstēs atgriezties Gazā, ka Izraēla ievieš zonu, kurā neievedīs savus militāros spēkus. Jā, ir labi, ka Hamaz, šķiet, vairs nav varas pār Gazas cilvēkiem, ka Hamaz ir novājināts gan militāri, gan politiski. Man gribētos ticēt, ka beidzot ir pienākusi tā diena, kad bērniem Gazā vairs neliks paņemt rokā granātas un uzbrukt IDF kareivjiem, man gribētos ticēt, ka nekad vairs nenāksies meklēt kritušo IDF kareivju sarakstos pazīstamus cilvēkus, gribētos ticēt, ka Gazas iedzīvotājiem vairs nekad nebūs jānoraugās, kā F17 ar vienu bumbu iznīcina kvartālu. Gribētos ticēt, ka neviens tunelis Gazā netiks uzcelts ar tiem materiāliem, kurus tagad atkal var ievest Gazā (Gazas blokāde noteica, ka aizliegts gazas sekotrā ievest konstrukciju materiālus, Izraēla to pamatoja ar “Hamaz tos izmantos terorismam”.). Gribētos ticēt, ka Palestīnas vadība spēs nodrošināt Gazas iedzīvotājus ar pārtiku, zālēm ūdeni un atbilstošu dzīves līmeni.

Gazas iedzīvotāji sāka noticēt Hamaz solījumiem, kad dzīve kļuva nepanesama. Kā jau vēsture ir parādījusi – cilvēki labprāt ļaujas totalitāram režīmam vai vismaz gatavi atdot daļu savas brīvības, ja ekonomiskā situācija valstī kļūst nepanesama. Mežonīgā inflācija Vācijā (dolāra kurss mainījās par desmitiem tūkstošu marku dienā) noveda pie nacionālsociālistu varas, Hitlera un Otrā pasaules kara. Vācijas iedzīvotājiem pēkšņi kļuva pieņemam ideja par vardarbību, ebreju izstumšanu un pazemošanu, jo viņi paši baidījās krist zemāk, nekā atradās jau tajā mirklī. Vācijā pašnāvības bija normāls gadījums, par to neviens vairs nebrīnījās, un jā, tas ir mirklis, kad cilvēki ir spējīgi atdot brīvību un veselo saprātu, un tieši tas notika ar Gazu un Hamaz.

Tiesa, tagad Hamaz ir prom, vismaz uz papīra tā būtu jābūt. Visam būtu jābūt skaisti, ar oficālo0 valdību un tālākām sarunām par… par ko? Divu valstu risinājumu? Palestīnas oficiālā valdība arī pretendē uz Jeruzalemi, un Izraēla jorpjām nav gatava atzīt Palestīnas tiesības. Viņi piekristu divu valstu risinājumam tikai bez Jeruzalemes un vēl justos kā labdari, kas atdāvinājuši savu zemi Palestīnai – valstij, kura, pēc oficiālās propagandas, nekad nav eksistējusi.

Kas notiks realitātē, ir grūti paredzēt. Es gan neticu, ka šis būs pēdējais Gazas karš. Kad pateicu, ka šodien beidzās Gazas karš, sekoja atbilde “Gaza ir iekarota?”, un tiesa, tas, šķiet, būtu vienīgais gadījums, kad varētu teikt – ar Gazu vairs netiks karots. Jo nebūs par ko karot, Gazas iekarošana nozīmētu milzīgu gruvešu joslu, par kuru kādu dienu karotu Ēģipte un Izraēla, jo valstu vadītājiem patīk atkārtot tās pašas kļūdas, kādas reiz jau izdarītas. Patiesība jau Gazas josla vienmēr ir upura statusā, tāds kā civiliedzīvotājs starp diviem karavīriem. Kā Latvija starp nacistisko Vāciju un Krieviju. Reizēm Gazai neveicās būt starp Ēģipti un Izraēlu, citrreiz starp Izraēlu un Hamaz, un starp karu periods ir pārāk īss, lai Gaza spētu sevi nostiprināt.

Es negribu pamosties tajā dienā, kad puiši ar Jericho 941 rokās staigās pa Gazas drupām. Kā gan kāds sevi tajā dienā vēl uzdrīkstēsies saukt par izraēli? Bet es negribu pamosties arī tādā rītā, kad pusi Tuvo austrumu pārņēmusi Islāma valsts. Negribu pamosties dienā, kad cilvēki bez valsts atkal spiesti paņemt rokā savus koferus un vērtslietas, jo vēl kāds ģēnijs nācis klajā ar kārtējo “risinājumu”.

Kas notiks ar Gazu? Varbūt izaugs paaudze, kura nezinās, kā tas ir – palikt bez mājām, jo zem tām apraktas raķetes? Varbūt Izraēla izaugs bērni, kuri nezinās, kā tas ir, ka stundu pārtrauc raķešu uzlidojums. Varbūt kādu dienu Izraēla beigs izgudrot raķetes un šāviņus, kuri nogalina pēc iespējas vairāk cilvēkus. Varbūt kādu dienu būs paaudze, kura nezinās, ko nozīmē vārds “Hamaz”.

Nu ja, skaisti jau tā noticēt. Cik gadiem jāpaiet, lai mēs maz varētu aizmirst Minheni? Ir pagājuši 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara, bet rētas vēl nav sadzijušas. Minhenei arī vajadzēs simts, ja ne vairāk. Valsts, kura ir vien sešdesmit gadus veca, glabā katru traģēdiju un rētu daudz rūpīgāk nekā tās, kuras eksistējušas jau gadsimtiem.

Un, nav jau tik grūti izprovocēt pūķi. Viena raķete, un Izraēlas kaujas mašīna atkal sāks ārdīties.

Bet tikmēr, kamēr Gaza sapņo par skaistu nākotni, ar savu valdību, atjaunotām skolām un tīru ūdeni, Obama sūta uz Tuvajiem Austrumiem valsts sekretāru Džonu Keriju, lai savākut koalīciju pret Islamic State, un sāktu jaunu karu, jo Obamas plānā ir militārs risinājums. Šie vārid pēc Irākas paskaidrojumu neprasa.

Kamēr Izraēlā ģimenes laimīgi sagaida mājās savus puišus un vīrus no IDF, Ukraina sauc  “russian military boots are on Ukrainian soil” un lūdz ASV un EU palīdzību. ASV mierīgi atbild, ka necīnīsies (jo jācīnās taču Tuvajos Austrumos, un ja jau militārs konflikts starp Krieviju un ASV nesākās Aukstā kara laikā, tad tas nesāksies Ukrainas dēļ), EU tikmēr dara to, ko prot vislabāk – nosoda.

Un cik kari šodien sākās tavā dzīvē?

[vai tu jau uzrakstīji zīmīti “nododiet “x”, ja iešu bojā”. vai jau izdomāji, par ko nomirt frontē? vai jau izdomāji, kurā?]

Neklausieties. Nav jau tik traki. Dzīvojam taču Eiropā. Kopš 1945. gada šeit nav notikuši militāri konflikti, un būsim atklāti, Austrumeiropa taču nav tik vērtīga, lai izjauktu šo skaisto statistiku. Un sliktākajā gadījumā, mūsu galvaspilsētas robežzīme taču ir ļoti internacionāla un Ušakova kungs laipni ir paskaidrojis, ka to paturēs “jo mārketings”.

Advertisements