Vai tu šodien jau pajokoji par holokaustu?

Hol_041

Ja jūs novērtējat Domu laikuma 8 arhitektūru vai Latvijas radio kā tādu, varbūt kādreiz esat pagājuši garām Dzelzceļnieku skolai Abrenes ielā 2, tad ļaujiet man jums pastāsīt kādu stāstu. Pauls Mandelštams bija dzimis 1872. gadā, Zagori, Lietuvā, tuvu Latvijas robežai, vēlāk mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un ieguvis grādu arhitektūrā. Uzbūvējis vairāk nekā 70 ēku Rīgā, ieskaitot to pašu Latvijas radio ēku, projektējis divas kapsētas, skolas, sinagogas. P.Mandelštams bija ebrejs, un tikai tamdēļ arhitekts, kurš meistarīgi sajauca jūgendstilu ar jūdaismu, gāja bojā vācu okupācijas laikā.

Pauls Mandelštams bija viens no tiem 94 tūkstošiem ebreju, kuri Latvijā dzīvoja 1935. gadā. 2014. gadā Latvijā dzīvo vairs tikai 9 tūkstoši ebreju. 66 000 Latvijas ebreju nogalināja nacisti.

1941. gada 23. augustā tika paziņots par Rīgas geto izveidi. Šausmas bija sākušās jau pirms tam. 4. jūlijā, kad tika nodedzināta Lielā Horālā sinagoga, un tajā dzīvi sadega vairāki simti cilvēku (vai es pagājis tai garām Gogoļa ielā?), bet ebreju sabiedrība turpināja ticēt, ka gāzes kameras un koncentrācijas nometnes ir tikai stāsti, leģendas, un ka dzīvot geto būs grūti, bet ka tas būs vieglāk, nekā paciest regulārus sitienus un pazemojumu. Viņi ticēja, ka dzeltenās zvaigznes reiz varēs noņemt no mēteļa, un ka neviens šo mēteli nemēģinās atņemt. Ticēja, ka kādu dienu, kaut vai tajā pašā geto viņi drīkstēs iet pa trotuāru, nevis notekām. Pat pēc pirmās “akcijas” viņi turpināja ticēt.

Redziet, cilvēkiem patīk ticēt stāstiem un cilvēkiem patīk stāstīt stāstus. Man patīk stāstīt. Es jums varētu pastāstīt par Rūdolfu Akoenu, Nīderlandes ebreju, kuru 1942.  gada 7. jūnijā nacisti bez tiesas nošāva nāvinieku nometnē.  Es jums varētu stāstīt par Zelmu Šepšelovitzu, dzimušu Kuldīgā, kura izglābās no geto pateicoties savai bērnības auklītei Ievai, bet kuru spīdzināja un izvaroja, un kura visu savu dzīvi atcerējās katra nacista vārdu. Varbūt labāk stāstīt jums par pusaudzi Sašu Semenofu, kura māte un tēvs tika nogalināti, bet jaunu mīlestību viņš atrada geto. 1943. gadā geto likvidēja, sievietes un bērnus aizsūtīja un koncentrācijas nometnēm, vai nogalināja tuprat uz geto ielām. Bija ziema, un asinis plūda pa sasalušo zemi. Sašas meitene Rita, kura bija stāvoklī,  tika nogalināta otrās “akcijas” laikā.

Es varētu stāstīt arī par liepājnieku Georgu Švābu, viņa māte bija čelliste. Viņa tēvu Arkādiju apcietināja nacisti. Cietumā viņu smagi piekāva un izsita acābolu. Kamēr viņš to meklēja pa zemi, nacisti viņu nošāva. Piecas nedēļas pirms savas nāves Arkādijs apgalvoja, ka nacisti nav spējīgi uz tām zvērībām, kuras tiem piedēvēja. Viņš pat piedalījās vāciešu sagaidīšanas komitejā, kur viņam apsolīja, ka ebrejiem nav ko uztraukties. Georgs nonāca Liepājas geto, tad koncentrācijas nometnē. Vēl būdams bērns, Georgs bija spiests skatīties publiskos nāves sodus. Viņš izdzīvoja, un 1947. gadā satika savu māti, Klāru. Murgi sāka viņu vajāt tikai pēc holokausta.

Es varētu pastāstīt arī par kādu sievieti, kura ieradās no Polijas Rīgā, jo cerēja uz labāku dzīvi, iemīlējās, viņai piedzima bērns. Bērnu nācās atdot svešai ģimenei, jo nāca nacistu okupācija un represijas. Tā sieviete pati gāja bojā koncetnrācijas nometnē Salaspilī. Viņas vīrs pēc izbēgšanas no geto un ilgas slēpšanās atguva savu bērnu un pārcēlās uz Izraēlu, kur aprecējās vēlreiz. Tās polietes meita atgriezās Latvijā, un veidoja savu ģimeni šeit, lai cik sāpīgas nebūtu atmiņas, viņa ticēja, ka šeit ir droši.

Bet cilvēkiem nepatīk šādi stāsti. Cilvēkiem patīk citādi stāsti, krāsaini un ar laimīgā beigām, tādi, kuri neatstāj sliktu pēcgaršu. Cilvēkiem patīk teikt, ka holokausts neeksistē. 20 pasaules valstīs tas ir kriminālpārkāpums. Austrijā par holokausta noliekšanu draud trīs gadu cietumsods. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki neturpina šo jauko tradīciju – smazināt holokausta nozīmi caur noliegumu vai humoru. Varbūt tā ir vieglāk? Varbūt tas palīdz neaizmirst? (Bet Latvijā šāda likuma nav – drīkst apšaubīt gan holokaustu, gan padomju represijas, tā kā – droši!)

Cik daudz jokus par ebrejiem jūs zināt? Cik daudz jokus par holokaustu esat dzirdējuši? Cik bieži par tiem esat smējušies? Cik bieži esat izmantojuši vārdu “holokausts” nevietā? Un cik bieži jūs iedomājaties, dzirdot šādu joku, ka tie seši miljoni nav tikai skaitļi? Cik bieži jūs aizdomājaties, ka aiz katra tā joka stāv kāda nāve, kāds stāsts, kāds cilvēks, kurš juta, tāpat kā jūtat jūs un es? Es jums iedevu pāris vārdu, atcerieties tos.

Vai tavi vecvecāki cieta izsūtīšanās, tika apcietināti, mocījās GULAGā? Jā? Nu, tad lai to neaizmirstu, pajokosim par to, jo tā jau cilvēki dara. Lai cilvēki neaizmirst, ir jājoko par lietām, tās jāpadara par vieglu smieklu devu. Un nekas, ka traģēdijas upuri no tā cieš, nekas, ka viņu ciešanas tike reducētas līdz trīsdesmit sekunžu garai anekdotei. Ziniet ko, varbūt jokosim par holokaustu katru dienu! Lai neaizmirstu, jo tā mēs novērsīsim tā atkārtošanos. Ziniet ko, jokosim par okupāciju, par Zolitūdi, par 11. spetmebri, par Ukrainu, par cilvēkiem, kurus nogalināja Vjetnamas karu laikā, par cilvēkiem, kuri mira darba nometnēs Ķīnā! Par visiem un pēc kārtas, jo šie notikumi ir svarīgi, sāpīgi un tie ir jāatceras, un kā gan citādi to izdarīt, ja ne caur jēliem jokiem?

Jūtaties neērti, jokojot par GULAGu? Nu pēdējais laiks mest kautrību pie malas, galu galā, tas nebija diži senāk par holokaustu. Un, protams, GULAGs ir katras Latvijas ģimenes personīgā realitāte, personīgā rēta un sāpes, bet ziniet, holokausts arī ir Latvijas realitāte, Latvijas ģimeņu katastrofa. Nav iespējams pateikt, vai tā cilvēka, kurš tev stāv blakus, vecvectēvs nebija spiests izrakt pats sev vai saviem draugiem kapu, vai viņš netika nošauts Rumbulā, Salaspilī vai Mežparkā. To nevar zināt, bet to nevar ignorēt. Holokausts ir Latvijas realitāte. Masu kapi ir Latvijas realitāte. Un, ja reiz pieņemams šķiet humors par šo realitāti, tad pavisam pieņemam jābūt humoram un noliegumam par pārējām Latvijas un pasaules realitātēm. Visu vai neko.

Un nākamo reizi, kad joks par holokaustu liekas tīri vietā, atcerieties savus tuviniekus, kuri cietuši no okupācijas režīmiem, un pajokojiet arī par viņiem. Un atcerieties cilvēkus, par kuriem tiek jokots:

  • Tsipora Edelberga, dzimus Aizputē, mirusi Aušvicē.
  • Zans Bermans, dzimis Rīgā, nošaut Rumbulā. Mihails Zviks, dzimis Liepājā, nošauts Liepāja. Pēdējais, ko viņš redzēja, bija jūra.
  • Jakovs Jevelsons, dzimis Priekulē, izbēdzis no geto, 1942. gadā nogalināts.
  • Rafaels Feldhuns, sava laika slavenākais filantrops, dzimis Rīgā, mācījies Sant-Pēterburgā un Bonnā, nošauts Rīgā.
  • Aleksandrs Gurvičs. Pianists. Miris 1942. gadā.
  • Edgars Tāls, viens no labākajiem Rīgas pianistiem. 1941. gadā nogalināts geto, “akcijas” laikā.
  • Arhitekti, ārsti, inženieri, mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, pārdevēji, baņķieri, rabīni, skolotāji, cilvēki, kur cīnījās Latvijas armijā par Latvijas vārdu.
  • Vēl 66 000 Latvijas ebreju
  • Aptuveni 19 000 ebreju no Austrijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Čehijas, kuri tika nogalināti Latvijā
  • Nezināms skaits cittautības pārstāvju, komunistu, garīgi atpalikušu cilvēku, homoseksuāļu
  • Un tie seši miljoni, kuri tika nogalināti visā Eiropā kopumā.
  • Tie 13,9 miljoni ebreju, kuri šobrīd dzīvo pasaulē, un kurus visus skāra holokausta traģēdija (1939. gadā pasaulē bija 17 miljoni ebreju)

Un aizejiet uz geto muzeju. Un varbūt pasmajieties tur, veroties to cilvēku portretos, kuru nāve deva materiālu veselai joku nišai. Aizejiet uz Lipkes muzeju Ķīpsalā un pasmejieties tur. Varbūt aizjiet uz ebreju kapsētu, veco vai jauno, un vēl pasmejieties tur. Un tad aizejiet uz Okupācijas muzeju, un pasmejieties arī par tām traģēdijām.

Jo joki taču liek cilvēkiem atcerēties.

Advertisements